Par glābšanas riņķi senioriem kļūst pansionāti; brīvu vietu tajos maz

Negribēja būt uz kakla bērniem

Bijusī valcēniete Magda Rudīte dzīvo Sedas veco ļaužu centrā piecus gadus. Pēc gūtajiem kāju apsaldējumiem seniore var pārvietoties tikai ar ratiņkrēsla palīdzību, tāpēc savā īrētajā dzīvoklī  viena ar pašaprūpi vairs nav tikusi galā.

Magdai ir divi bērni: meita Valkā un dēls Jelgavā. Taču seniore uzsver, ka pati izlēmusi dzīvot pansionātā, jo negrib būt bērniem uz kakla, turklāt viņi pat gribēdami mammu nespētu aprūpēt, jo pa dienu ir darbā. Savukārt cilvēkam ar kustību traucējumiem dienā ir nepieciešama pēc iespējas ilgāka aprūpe un uzraudzība.

20171216-1734-untitled.png

Ar dzīvi pansionātā Magda ir apmierināta. “Te mani aprūpē un pieskata. Istabiņā esmu viena. Man viss ir savs. Znots atveda radio. Klausos to. Kad gribu, aizeju skatīties televizoru, kad apnīk, nāku mājā (istabiņā - redakcijas piezīme), tur gultiņā iekšā un daru savus darbus. Avīzes lasu, arī “Ziemeļlatviju”, sekoju līdzi visam, kas notiek,” stāsta seniore.

Magdas kundze domā, ka šādus pansionātus Latvijā vajag vairāk, jo vecumdienās cilvēki paliek nevarīgi,  bet viņu pieaugušie bērni strādā, ir aizņemti un nespēj savus vecākus aprūpēt.

Seniore piebilst, ka starpību starp M. Rudītes pensiju un faktiskajām gultasvietas izmaksām Sedas veco ļaužu centrā sedz seniores meita, par ko viņai liels paldies. Savu tiesu piemaksā arī Valkas novada dome.

Mājās tā nebūtu dzīve, bet mocības

 Seniors, politiski represētais Roberts Dadzis no Strenču novada Plāņu pagasta teic, ka ar “visām četrām ķepām” (ja tādas būtu) ir par  pansionātiem un to, lai šādas sociālās aprūpes iestādes Latvijā tiktu atvērtas vēl vairāk.Viņš pats ir laimīgs par to, ka pirms  gandrīz trijiem gadiem tika uzņemts Sedas veco ļaužu centrā drīz pēc tam, kad gangrēnas dēļ zaudēja kāju, jo vairs nebija spējīgs dzīvot un saimniekot lauku mājā, kur pašam jānes malka un ūdens no akas, jādara citi saimniecības darbi. Bērnu un citu radu senioram nav.

 “Es pateikšu no savas pieredzes, -  ir ļoti daudz cilvēku, kuri līdzīgās situācijās vienkārši mokās, bet pansionātā netiek, jo nav vietu,” spriež Roberts.Bet dzīvi  Sedas veco ļaužu centrā viņš vērtē kā ļoti labu, salīdzinot ar to, kā pašam būtu klājies, ja dzīvotu mājās. Te iemītnieki esot paēduši, siltumā un apmazgāti. Var skatīties televizoru, lasīt grāmatas vai avīzes. Katram ir kabatas nauda (10 procenti no pensijas), ko veikalā var tērēt pēc saviem ieskatiem, bet, ja netiek uz veikalu, tad prasīto atnesīs aprūpētāja. Segt uzturēšanās izdevumus pansionātā R. Dadzim palīdz Strenču novada dome.

20171216-1729-untitled.png

“Apvainoties, ka te ir slikta dzīve, nevar,” piebilst Roberts.Par to visu prātojot,  viņš aizdomājies, ka varbūt šādās sociālās aprūpes iestādēs vajadzētu striktāk skatīties, vai pensionāriem ir piederīgie un kādi ir šo radinieku ienākumi.“Ja ir tāli radi, tad dabīgi nekāda daļa viņiem par to veco cilvēku nav. Bet, ja ir miesīgie bērni, kuri  vēl gūst labumu no tā, ka tas vecais cilvēks ir prom no kakla, tad tomēr pansionātā vajadzētu dot vietu vientuļajiem pensionāriem. Piemēram, bērni ir, un ciemos  viņi atbrauc ar šiku mašīnu, nevis kādu nieku, izskatās pārtikuši, bet kāpēc viņi no saviem vecākiem kratās vaļā? Reiz viens cilvēks, kura vairs nav, man stāstīja, ka pārdevis māju, naudu atdevis bērniem, bet pats ar sievu atnācis dzīvot uz pansionātu. Arī tādi cilvēki ir,” brīnās R. Dadzis.

Viņš pats, vientuļnieks būdams, ar visiem sadzīves darbiem un savu 317 eiro lielo mehanizatora darbā sapelnīto pensiju vecumdienās izticis labi, līdz palicis ar vienu kāju. Nebūtu tā noticis, joprojām dzīvotu mājās, taču, ja cilvēks vecumdienās saslimst vai paliek invalīds, tad ar viņu esot cauri. “Kas tagad par mani rūpētos?  Man vajag malciņu sagādāt un istabā sanest, tāpat ūdeni atnest, bet aka ir diezgan tālu. Arī labierīcības ir ārā. Sociālais darbinieks man katru dienu nepalīdzēs,” saprot Roberts.Viņam ir savs viedoklis par sociālā darba veicējiem no tā laika, kad pirms trijiem gadiem vēl dzīvoja mājās.

 “Ja cilvēks strādā pašvaldībā un ar tādām lietām nodarbojas, viņam savā darbā jābūt ieinteresētam, iejūtīgam. Lai nebūtu tā -  “es ieliku Robertu pansionātā un ķeksīti klāt, re, kā es strādāju”. Bet vai man kāds prasīja, kā es pirms tam dzīvoju, ko darīju? Nevienam gar to  nav daļas. Lielā mērā rūpes ir tikai uz papīra. Uz papīra mēs domājam, darām, plānojam, bet dzīvē tā nenotiek,” domā R. Dadzis.   Laukos vecajiem cilvēkiem būtu vieglāk izdzīvot, ja tuvumā būtu draudzīgi kaimiņi, piemēram, ienāktu apraudzīt, kā klājas, vai nevajag kaut ko palīdzēt, bet Roberts spriež, ka mūsdienās tādas draudzīgas kaimiņu attiecības ir retums.


Skolotājas stāsts

Tas ir sen zināms teiciens, ka dalīta bēda ir pusbēda. Bet, ja nav ar ko dalīties, tad  cilvēks var nokļūt pat bezizejā. To uz savas ādas gandrīz izjutusi Strenču novada Sedas pilsētas iedzīvotāja, pensionētā ķīmijas skolotāja Leokādija Hroļenko. Šoruden 8. septembrī pēc smagas slimības mūžībā aizgāja viņas vīrs. No pašvaldības īrētajā dzīvoklī Miera ielā seniore palika viena - aci pret aci ar rēķiniem par centralizēto apkuri, elektrību un citiem komunālajiem maksājumiem.Un Miera ielā, vecajās Staļina laika apbūves mājās, kur dzīvo arī Leokādija, centralizētās apkures tarifi Sedā ir vieni no augstākajiem. 

Pirms pieciem gadiem Sedas Miera iela pat kļuva bēdīgi slavena visā Latvijā, iekļūstot “Re:Baltica” sastādītajā tabulā “Karstie rēķini: TOP 10 dārgākā apkure Latvijā” ar 2,69 eiro uz vienu kvadrātmetru.“Un pagājušajā ziemā vispār par aukstumu maksājām. Istabā bija deviņi grādi,” pasūrojas seniore.Kad  Leokādijas kundzes vīrs bija dzīvs, tad viena no abu dzīvesbiedru pensijām aizgājusi komunālajiem maksājumiem. Taču tas, kā tos tagad samaksāt, nebija vienīgā seniores problēma pēc vīra nāves. Viņa pirms gada piedzīvojusi divus insultus, naudu vajag arī dārgiem medikamentiem, kas jādzer katru dienu.Leokādijas Hroļenko pensija ir 329 eiro. Taču tikai ar šiem ienākumiem seniore izdzīvot nevar.

20171216-1732-untitled.png

Bērnu, kuri tagad palīdzētu, viņai nav. Tās ir sekas jaunībā piedzīvotai ārpusdzemdes grūtniecībai, kā rezultātā sieviete pārcietusi smagu operāciju un ārsti viņu knapi izglābuši.Kopš 25. septembra Leokādijas kundze dzīvo Sedas veco ļaužu centrā, un šī sociālās aprūpes iestāde viņai ir glābšanas riņķis no lielas nabadzības. Seniorei paveicās, ka tobrīd pansionātā bija brīva gultasvieta. Starpību starp viņas pensiju un gultasvietas izmaksām sedz Strenču novada dome.“Es šeit jūtos kā paradīzē. Mani bijušie skolēni atnāk ciemos,” uzņemot savā istabiņā, kur mitinās viena, “Ziemeļlatvijai” stāsta L. Hroļenko. 

Seniore arī atklāj, ka faktiski viņai bijis vēl viens glābšanas riņķis. Radinieks aicinājis pārcelties pie viņa uz Baltkrieviju, kas ir Leokādijas dzimtene.“Pagaidām atteicos. Negribu vīru te atstāt. Gribu sagaidīt viņa nāves gadadienu. Un vēl vīrs, kad bija dzīvs, lūdza mani, ja kas notiek, lai projām nebraucu, teica: “Tu te esi pieradusi.” Tā arī ir. Man Latvijā patīk. Esmu pieradusi pie latviešu kultūras. Lasu latviešu literatūru. Zinu latviešu dziesmas,” stāsta Leokādijas kundze un latviski sāk dziedāt dziesmu “Pie Dzintara jūras”, kas viņai ļoti patīk.Leokādija ir poliete, bez savas dzimtās valodas prot arī baltkrievu, krievu un latviešu valodu. Visu savu darba mūžu, gandrīz 50 gadus, nostrādājusi par skolotāju Sedas vidusskolā, mācījusi bērniem ķīmiju un bijusi arī mācību daļas vadītāja.

“Galvenais, lai cilvēkiem ir veselība!” redzot pati savas vecumdienas, ikvienam novēl Leokādija Hroļenko. Jo, ja ir veselība, tad  izdzīvot mūža nogali savās mājās  cilvēki varot, iztiekot ar pensiju,  jo izlīdz savi mazdārziņi, piebilst seniore. Piemēram, Sedas vecos ļaudis glābjot pašu dārzos izaudzētie burkāni un kartupeļi, bet vasarās visi, kuri var, mežā lasa ogas pārdošanai. Pēc insulta Leokādijai tas viss ticis liegts, jo viņai ir noteikti kustību ierobežojumi - nedrīkst zemu liekties.


Kas nonāk pansionātā? 
Sociālās aprūpes un rehabilitācijas centrā “Seda” ir 55 gultasvietas, no kurām šās nedēļas sākumā brīvas bija tikai trīs vietas.Šajā veco ļaužu centrā sava mūža nogali aizvada seniori no Valkas, Strenču, Burtnieku, Limbažu novada, arī no Valmieras, Salaspils un Rīgas. “Mums ir noslēgts sadarbības līgums ar Rīgas domi,” piebilst sociālās aprūpes un rehabilitācijas centra “Seda” vadītāja valcēniete Dace Šaldere. kura šajā amatā ir kopš šā gada jūnija. 

Vienas gultasvietas izmaksas Sedas pansionātā pagaidām ir 490 eiro, taču, iespējams, maksa par pakalpojumu nākamgad atkal tiks palielināta (pēdējo reizi tas notika šogad jūnijā). “Citādi vienkārši nevaram  izdzīvot,” atzīst D. Šaldere. Pārņēmusi Sedas veco ļaužu pansionātu no Strenču novada domes, biedrība “Latvijas Sarkanais Krusts” tagad iegulda līdzekļus šās sociālās aprūpes  iestādes remontā, piemēram, tagad tiek pārvilkta elektroinstalācija, kas bija  avārijas stāvoklī. 

Tāpat jāremontē pansionāta iemītnieku istabiņas un gaiteņi.“Cenšamies radīt labus apstākļus mūsu iemītniekiem,” teic D. Šaldere un uzsver, ka pieprasījums pēc šādu sociālās aprūpes iestāžu pakalpojumiem arvien palielinās. “Iemesli tam ir dažādi. Piemēram, bērni aizbraukuši uz ārzemēm, bet viņu vecāki paliek Latvijā, ir nespējīgi par sevi parūpēties, bet uz ārzemēm  līdzi bērniem nebrauc.

 Šādi gadījumi ir diezgan bieži. Mūsu klienti ir arī vientuļie pensionāri, seniori ar sociālā riska problēmām vai seniori, kuri agrāk nav rūpējušies par saviem bērniem un tagad bērni atsakās rūpēties par vecākiem. Tāpat mūsu centrā nonāk slimi, guloši cilvēki, kurus tuvinieki mājās nespēj apkopt,” par novēroto stāsta centra vadītāja.

Raksts sagatavots ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu par valsts budžeta līdzekļiem.20171127-0845-vraa.jpg

Dzīvesstāsti