Skolotājas trīsdesmit darba gadi tehnikumā

Dienā, kad Smiltenes tehnikums svinēja 95 gadu dzimšanas dienu, arī skolas pensionētās veterināro priekšmetu skolotājas Veltas Rācenes mājās bija viesu diena. Skolotāju apciemoja viņas bijušie audzēkņi, no kuriem vairāki atzinuši: “Ja nebūtu jūs, mēs skolu nepabeigtu!” Velta Rācene no sirds priecājas par audzēkņu panākumiem un ir laimīga, ja kādam izdevies pārvarēt vienu otru grūtāku periodu. Vairākas viņas audzēknes skolu beigušas jau ar bērniņu uz rokām, kas padomju laikā nemaz nebija tik vienkārši…

Velta Rācene dzimusi astoņu bērnu ģimenē, tāpēc, strādājot skolā, labi saprata tos, kuriem šajā dzīvē negāja tik gludi. Viņa pati nekad nav bijusi paibērniņš un tas palīdzēja nenosodīt spurainākos, impulsīvākos un pārgalvīgākos.  Skolotājas dzimtā puse ir Liepāja, bet bērnības gadi pagāja Nīcā. “Pēc Nīcas pamatskolas iestājos Kazdangas Lauksaimniecības tehnikumā, kur ieguvusi zootehniķa profesiju, devos uz Lauksaimniecības akadēmijas (tagad – Latvijas Lauksaimniecības universitātes) Veterinārmedicīnas fakultāti. “Bijām pēdējais kurss, kas mācības pabeidza Rīgā. Pēc tam akadēmiju pārcēla uz Jelgavu. Sākumā strādāju gaļas pārstrādāšanas uzņēmumā, bet, kad to no Smiltenes pārcēla uz Valku, skolotāja Anna Siliņa mani uzaicināja uz tehnikumu. Piekrītu direktoram Andrim Miezītim, ka viņa bija Skolotāju skolotāja. Ne velti audzēkņi viņai uzlikuši pieminekli.

Visus trīsdesmit darba gadus mācīju dzīvnieku anatomiju un fizioloģiju. Atceros, kā gatavojos pirmajai stundai. Stāvēju spoguļa priekšā un iztēlojos, ka esmu klases priekšā. Biju tā uztraukusies! Jaunieši vērtējošām acīm skatījās manī, es – viņos. Taču ātri vien atradām kopīgu valodu. Tas bija 1962. gada 16. martā. Toreiz skolotājiem bija jāvalkā tumšas kleitas. Arī es uzšuvu melnu atlasa kleitu ar baltu krādziņu.

Pēc gada maijā piedzima meitiņa. Jau rudenī man iedeva pirmo audzināmo kursu. Starpbrīžos ar motociklu braucu uz mājām barot. Audzēkņi bija tikai 10 gadus jaunāki par mani. Gāja dažādi, bet ar visām nedienām vienmēr tikām galā, sapratāmies labi.

No 1972. gada mazu brīdi dzīvoju Kalnamuižā 1, firsta mājā. Kad sāku strādāt, tad tur vēl bija skola. Bet firstu gan padomju laikos neviens īpaši nepieminēja.

1966.gadā kopā ar audzēkņiem vēl ar bānīti braucām uz praktiskajām nodarbībām Valmieras gaļas kombinātā. Daži jau smējās, ka vilcienu varot mierīgi noskriet, bet tā gluži nebija.”

Pāriešana uz skolas jauno mācību korpusu Kalnamuižā 10  Veltai Rācenei visvairāk asociējas ar Izglītības pārvaldes priekšnieka Sigismunda Timšāna “vadošajiem norādījumiem". “Viņš atbrauca dažas dienas pirms atklāšanas, staigāja pa visiem kabinetiem... Skolotāji beigās jau strādāja pa naktīm, visi piekusuši, bet  jāgaida, kad atnāks Timšāns un pateiks, ko vēl vajag. Manā kabinetā vajadzēja iesist vēl vienu naglu. Ar viņu bija tādi kuriozi! Dzēra bez jēgas melno kafiju un mūs visus “digdierēja”.

Tagadējā veterinārmedicīnas mācību korpusā toreiz bija dzīvokļi skolotājiem. Praktiskās nodarbības pārsvarā notika Kalnamuižā 10. Tur atsevišķas sekciju telpas nebija. Daudziem nepatika, ka stiepām augšā līķus. Tāpēc bijām no sirds laimīgi, kad 6. mājā ierīkoja sekciju zāli ar galdiem un vannām.

Skolotāju bija mazs, bet draudzīgs. Toreiz stingri skatījās, lai netiktu pieļautas paviršības. Vienreiz kāds kolēģis palūdza, lai palaižu bērnus pusstundu ātrāk. Tā arī izdarīju, bet gaitenī satiku Annu Siliņu un “dabūju pa mizu”. Tāpat regulāri organizēja atklātās stundas, uz kurām nāca direktors un citi skolotāji. Tas, kuram šīs stundas vajadzēja vadīt, bija ne pa jokam nobijies.”

                                               Neaizmirstamās rudens talkas

“Rudens pagāja talkās. Vienreiz – puse kartupeļu stirpas sapuvusi. Mums jāšķiro. Sāka līt, pēc tam arī snigt. Pusdienlaikā gandrīz visi audzēkņi aizbēga mājās. Ar atlikušajiem spriedām, ko darīsim? Nolēmām – darbs jāpabeidz! Dziedot “Ar kaujas saucieniem uz lūpām”, kartupeļi līdz pēcpusdienai bija sašķiroti. Kādā citā reizē mūsu kursam iedalīja cukurbiešu lauku, ko nedēļas laikā vajadzēja novākt. Gabals liels. Godīgi visiem sadalīju pa gabalam. Čaklākie darbu pabeidza jau trešdienas pēcpusdienā, slinkākie strādāja līdz piektdienai. Taču godīgais sadalījums bija ļoti motivējošs. Viens no kolhozniekiem teica, ka es būtu laba brigadiere. Taču ne jau vienmēr viss gāja tik gludi. Vienreiz trāpījās grupiņa dikti slinku puišu, kuriem neviens darbs nebija pa prātam. Meitenes plūca linus, sēja, lika statiņos, bet viņi tikai mētājās no viena darba pie otra, tā arī neko īsti līdz galam neizdarot.  Es cītīgi blociņā pierakstīju, ko kurš izdarījis. Kad atveda naudu, puišu alga bija ap 100 rubļiem, meitenēm – 500 rubļi. Meitenes priecīgas, bet šiem – piga! Jums vajadzēja redzēt tos viņu ģīmjus! Pēc tam viens teica:  “Jā, audzinātāj, to mēs negaidījām, bet tas bija perfekti!” Vai nav audzinoši? Iztikām bez asumiem un plēšanās.

Taču pārsvarā audzēkņi toreiz bija priecīgi par katru iespēju piepelnīties. Daudzi sestdienās svētdienās gāja aizvietot sovhoztehnikuma kūts strādnieces, citi – brauca uz tuvākajām fermām. Naudai bija cita vērtība. Un jaunieši ļoti vēlējās ātrāk kļūt patstāvīgi.”

                                              Kā Šerloks Holmss

Kad vajadzējis, skolotāja Rācene kā Šerloks Holmss izsekojusi savus lielākos palaidņus, lai neviens pēc tam nevarētu “izlocīties”, sastāstot dažādas blēņas. Viņas audzināmie kursi bijuši “izdresēti” – ja sagrēkojušies, tad nekāda pretimrunāšana skolotājiem! “Tos, kuri godīgi atzina savu vainu, neviens pēc tam pārāk bargi nesodīja. Skolotājam galvenais - būt taisnīgam. Jaunieši jau to uzreiz jūt. Un arī tad, ja dabūjuši brāzienu, labi saprot, ka paši bijuši vainīgi. Viens otrs pats pēc tam teicis: “Paldies! Vajadzēja vēl stingrāk sadot! Citādi no manis nekas cits kā mežonis nebūtu sanācis!” Reizēm jau jauniešiem uznāk tādi brīži, kad šķiet – jūra līdz ceļiem un viņi var visu… Man viņi visi bija vienādi. Piemēram, vienreiz grupiņa jauniešu no mana audzināmā kursa pirms pirmā septembra bija sadzērušies. Vienam sacēlies asinsspiediens un viņš, nākot pa trepēm, nokritis un smagi sasities. Direktors Sokolovs viņu atveda pie manis: “Tas tavējais?” Saku: “Jā!” “Nu tad savāc!” Es viņu “atskaidrināju”, vēlāk abi visu pārrunājām. Pēc pāris dienām direktors saka: “Kāds jāslēdz laukā!” – “Nu tad visus divpadsmit!” es viņam atbildu. Toreiz tas būtu ārprāts! Ar zobiem un nagiem cīnījās, lai nevienu neizslēgtu. Direktors jau sāk palikt domīgs: “Nu labi, labi Velta. Pārdomā!” Teicu: “Tur nav, ko domāt! Vai nu visus vai nevienu!” Manu palaidni sodīja ar aizliegumu prakses rādīties tehnikumā.

Par vienu gan savos trīsdesmit darba gados esmu pārliecinājusies – jaunieši nav nepateicīgi un novērtē to, kas viņu labā darīts! Kurš tad tagad viņiem liek pie manis nākt un to teikt? Neviens! Bet viņiem  ir svarīgi atbraukt un izstāstīt, kā iet. Lielā mērā arī tāpēc, lai parādītu, ka mani centieni nav bijuši veltīgi. Kāda audzēkne, kura jau pēc pirmā kursa gaidīja bērniņu, nesen ar asarām acīs teica: “Paldies jums!  Ja jūs toreiz tik ļoti mani neaizstāvētu un nepalīdzētu, tad vai nu nebūtu beigusi skolu vai arī man nebūtu puikas! Viņš ir mans vienīgais bērns!"

Skolotājam, strādājot ar 16, 17 un 18 gadus veciem jauniešiem, jāņem vērā, ka tas ir laiks, kad visvairāk “trako” hormoni. Pirmais skūpsts, pirmā mīlestība un sekss... Nu ko tu no tā jaunā cilvēka izspiedīsi, ja viņš sapņainām acīm skatās laukā un domās ir pavisam kur citur… Labi, ielikšu viņam divnieku, bet viņam tas būs pie vienas vietas! Bet, ja nākamreiz pajautāšu kādu vieglāku jautājumu un ielikšu piecinieku, viņš staros un atkal sāks sev ticēt. Par prioritāti izvirzīju iedot audzēkņiem labas praktiskās pamatzināšanas. Mācībās biju diezgan nejauka. Visas vannas bija pilnas ar zarnām, dažādiem dzīvnieku līķiem, un tās zarnas liku viņiem šķetināt. Ja kāds sevišķi baidījās, tad tas tika priekšplānā… Arī fermās jauniešiem fermās toreiz vajadzēja dienā izmeklēt 30 un reizēm vairāk govis uz grūsnību. Bija ko turēt!”

                                                          Dzīves skola

Velta Rācene tehnikumā vadījusi arī pulciņu, kurā mācījusi meitenēm dzīvē nepieciešamākās prasmes – skābēt gurķus, vārīt ievārījumus, adīt cimdus un zeķes. “Saviem audzēkņiem iemācīju arī ģērēt ādas.  Vēl tagad daudzi visvairāk novērtē tieši šīs zināšanas. Starp mani un audzēkņiem nebija distances, kā to prasīja padomju laikā vadošās pedagoģiskās metodes. Viņi katrā laikā varēja pienākt, izrunāt visu, kas uz sirds. Daudziem ļoti grūti gāja ar naudiņu. Arī uz mājām tik bieži kā mūsdienu jaunieši aizbraukt nevarēja. Taču viņiem tā gribējās ēst! Aicināju savus audzēkņus pie sevis uz mājām skatīties sporta spēles un tad visi vienmēr cepām kartupeļus ar olām vai pankūkas. Kartupeļi, milti, piens un olas mājās bija vienmēr… Es viņus tā sapratu! Šādās reizēs pārrunājām arī to, cik dzīvē svarīgi tikt pie izglītības, iesāktos darbus novest līdz galam. Nesen viena audzēkne tā arī atzina: “Jūs mums iemācījāt dzīvot!” Jaunieši to novērtēja un nebija tā, ka kāds gribētu uzkāpt uz galvas.

Arī toreiz ik pa laikam kādam uznāca vēlme iet projām no skolas. Kādā rītā vienu tādu, ar koferīti rokā, pa ceļam uz darbu satiku jau pie autoostas. Prasu: “Kur iesi?” -  “Audzinātāj, man tehnikumā nepatīk, stāšos laukā!” Es viņam saku: “Nu tad dod man to koferi, tu jau esi pietiekami nesis, griežamies riņķī! Viņš apmulsis, es paņemu koferi, abi apgriežamies riņķī un ejam uz tehnikumu. Tā viņš neizstājās. Izlaidumā šim puisim bija visvairāk apsveicēju. Tad visus nostādīju rindā un liku, lai fotogrāfs nobildē. Es viņus uztvēru kā savus bērnus. Ja vajadzēja, biju gatava iet arī pret kolektīvu un nevienu neļāvu nicināt tikai tāpēc, ka, būdama skolniece, gaida bērniņu. Ja kāds kaut ko aizmuguriski runāja, teicu: “Ko no pakaļas runā, to pakaļa atbild!” Ar to pašu arī visām lielajām pļāpām bija mutes ciet!”

Kopmītnēs zaga naudu. Tāpēc audzēkņi savu naudiņu glabāja pie manis un varēja man to jebkurā brīdī paprasīt. Vienā reizē mani bērni, to pamanījuši, palika gandrīz vai greizsirdīgi, prasīja: “Vai tu tiem saviem audzēkņiem naudu arī dod?”

Toreiz jau nebija tādu iespēju kā tagadējiem audzēkņiem, bet toties visi kopā gājām pārgājienos. Pirms tam daži jaunieši visu maršrutu izstaigāja un salika dažādus pārsteigumus. Sakāra kokos vēstulītes utt. Pati biju jauna, visur gāju līdzi.”

                                          Volgas strūdzinieki, mīlas pleķi un darbs

“Pedagoģiskās padomes sēdes un visi lielākie pasākumi notika Kalnamuižā 10," stāsta Velta Rācene. "Arī neaizmirstamie karnevāli. Mani 1972. gada absolventi par iestudējumu “Volgas strūdzinieki” ieguva pirmo vietu. Visi braucām pie skolotājas Annas Siliņas vīra, kurš bija gleznotājs, lai mūs nogrimmē kā strūdziniekus I. Repina slavenajā gleznā ar tādu pašu nosaukumu. Uz skatuves nolikām laivu, tajā sēdēja kungs, vergi – kursa meitenes, dziedot Volgas strūdzinieku dziesmu, vilka laivu, bet tā apgāzās... Taču tas žūrijas viedokli nemainīja! Tāpat vienmēr atcerēšos jauko kafejnīcu “Sniegpārsliņa”. Uz katru pasākumu vienmēr centos sacerēt kādu jautru pantiņu vai dzejoli. Man jau dikti patika visādas ēvarģēlības. Katram galdiņam bija jāizdomā nosaukums. Kopā ar skolotāju Rūtu Ozolu savējo nosaucām “Pie bagātās kundzes”  un toreiz par to dabūjām pirmo vietu.

Bez dažādiem kumēdiņiem jau neiztika arī ikdienā. Kāda kundze bija sarunājusi cilvēkus, lai vīra mīļākajai uzgāž uz galvas spaini vircas. Viss, kā vēlēts, izdarīts, bet mēsli trāpījuši arī uz sienas un viena komjaunatnes plakāta. Ja kāds to pamanītu, būtu tāds tracis!  Vienā rīta jau pavisam agri satieku vietējo amatnieku Jēcīti, kurš jestrā gaitā dodas tehnikuma virzienā. Prasu: “Kur tad tu, Jēcīt, tik agri?” “Eju labot tos mīlas pleķus,” viņš atbild. 

Veterināro priekšmetu skolotājus regulāri sauca palīgā uz vietējām fermām. Milzīgi daudz pacientu man nav bijis, bet daži palikuši atmiņā spilgtāk. Kāda gotiņa, kurai kopā ar skolotāju Voldemāru Daiju sēdējām klāt līdz par rīta gaismai. Un bijām tik laimīgi, ka izdevās glābt gan fermā ražīgāko govi, gan teliņu! Darbā man liela priekšrocība bija tā, ka esmu kreile. Varēju veikt visus darbus gan ar labo, gan kreiso roku. Kad viena piekusa, strādāju ar otru.

Vienu brīdi Smiltenē plosījās kaķu mēris. Daudzi nomira, bet vienu saimnieks ļoti uzpasēja, veda pie manis špricēt antibiotikas. Pēc tam kaimiņi smējās: “Visi kaķi beigti, tavs pacients vienīgais staigā pa ielu brēkdams!””

Skolotāja Veltai Rācenei arī viņas cienījamos gados nav garlaicīgi. Kad veselība atļauj, viņa rušinās pa dārziņu, izaudzē pati savus gurķus un priecājas par puķu dobēm. Izejot uz balkona, skats vienmēr pirmo sameklē sarkanbaltsarkano karogu, kas tik cēli plīvo mastā virs Jāņkalna! Skolotājas vaļasprieks jau no bērnības ir rokdarbi. Šobrīd top cimdi mazdēliņam, ar īpaši viņam veltītu rakstu. Mājas darbos Veltai Rācenei ir arī uzticams sabiedrotais – runcis Rūdis, kurš ne mirkli neļauj zaudēt modrību. Ja citādi neizdodas pievērst sev uzmanību, tad sāk cilāt kamoliņus… “Adīt un lasīt iemācījos trīs gadu vecumā. Strādājot tehnikumā, gāju arī uz rokdarbu pulciņu. Iemācījos aust, cept maizīti. Tagad, kad nav vairs plīts, cepu elektriskajā krāsniņā un arī nav ne vainas. Vēl labprāt risinu krustvārdu mīklas. Labāk darbojos, nekā čīkstu un žēlojos. Kad man kāds sāk prasīt: “Kā tev tur ar tam kājām un muguru,” atbildu: “Dakteris zina!”


Foto: Baiba Vahere un no Veltas Rācenes personiskā arhīva

 


Dzīvesstāsti