Tehnikuma “dzīvā vēsture”

Lāčplēša dienā atceramies Latvijas brīvības cīnītājus. Jauniešus un vīrus, kuri bija gatavi stāties pretī skaitliski lielākam, daudz labāk bruņotam un fiziski pārākam karapulkam. Un uzvarēja. Mūsu tautas vēstures notikumi vairākkārt devuši iespēju pārliecināties, ka augstāki spēki ir gaismas un gara spēka pusē. Vispirms to smeļamies ģimenē, pēc tam skolā. Smiltenes tehnikuma 2.veterinārmedicīnas kursam šogad bija ļoti īpaša Lāčplēša dienas atcerei veltīta  audzināšanas stunda. Jauniešus apciemoja skolas ilggadējās, skolēnu ļoti cienītās un mīlētās veterināro priekšmetu skolotājas Vija Valtere un Velta Vimba. 

Skolotāja Vija Valtere Smiltenes tehnikuma nostrādāja vairāk par četrdesmit gadiem, skolotāja Velta Vimba – trīsdesmit gadus. Bez viņām abām skolas veterinārmedicīnas nodaļas vēsture nebūtu tāda, kāda tā ir. Skolotājas piedzīvojušas daudz kolīziju gan Latvijas, gan tehnikuma vēsturē. Arī tos piecpadsmit skolas veterināro priekšmetu skolotājiem smagos gadus, kad gaisā virmoja jautājums - veterinārmedicīnas mācību programmai būt vai nebūt?

Velta Vimba Smiltenē ieradusies ar bānīti. 1949. gadā viņa pabrīdināta, ka būs izvešana…

“To gan nezinājām – kuru izvedīs, kuru – nē. Lielajā burzmā paķēra arī viena miliča dēlu. Pēc tam jau papiņš kaut kā bija izpestījis.”

Skolotāja atceras, kā viņa gājusi 10 km uz mājām un prātā bijusi tikai viena doma: vai tur vēl sastaps visus savus mīļos? “Brālis Latvijas pirmās brīvvalsts laikā bija mazpulkos, pēc tam viņu iesauca vācu armijā… Par laimi, no mūsu ģimenes nevienu neizveda. Vēlāk uzzinājām, ka pagasta valdes priekšsēdētājs  daudzus sava pagasta iedzīvotājus pasargājis. 

Taču skolā bija viens ļoti godīgs puisis, kuram direktors pateicis: “Kāds tas būs kauns skolai, ka tevi meklēs un tu būsi aizbēdzis!” Jauneklis nebēga un viņu aizveda…”

Vija Valtere un Velta Vimba tehnikuma audzēkņiem stāstīja, kā, atgūstot neatkarību, Latvijā pamazām atgriezās senās tradīcijas – atzīmēt Lāčplēša dienu un svinēt Latvijas valsts proklamēšanas dienu. “Toreiz, tālajos pagājušā gadsimta 80., 90. gados daudzi to darīt vēl baidījās… 1989. gada 11. novembrī kopā ar toreizējo audzināmo kursu pirmoreiz gājām lāpu gājienā. Neviens nezināja, kā tas viss beigsies… Latvija jau vēl nebija brīva. Tas Smiltenē bija pirmais Lāčplēša dienas atcerei veltītais pasākums pēc daudzu gadu pārtraukuma,” stāsta Vija Valtere.

“Jaunieši nolika lāpas un svecītes pie Brīvības cīņās kritušo kareivju pieminekļa. Bija brīnišķīgs, skaists vakars. Gaisā virmoja vārdos neizsakāma vienotība. Emocionāli jutāmies tik pacilāti! Pamazām iešana lāpu gājienā izveidojās par vienu no skolas skaistākajām tradīcijām.” 

“Tehnikuma “vetiņi” jau visos laikos bijuši drosmīgi, progresīvi un patriotiski noskaņoti. Pārējie viņus labā nozīmē apskauda arī par saliedētību,” ar savējiem lepojas skolotāja Vimba. Saskaņā ar viņas dziļāko pārliecību -  vienotība un saliedētība ir cilvēku savstarpējo attiecību pamatu pamats.

Skolotājas nenosoda arī tos, kas toreiz, Atmodas sākumā baidījās. “Cilvēki padomju gados bija tik daudz pārcietuši! Tāpēc diezgan daudzi pret Atmodas laika aktivitātēm izturējās rezervēti. Daži tā arī pateica: “Labāk paliksim mājās! Negribam braukt uz Sibīriju!”

 Novērtējiet to, ka varat dzīvot brīvā un neatkarīgā Latvijā!” jauniešiem no sirds teica skolotājas, daloties atmiņās par laiku, kad atzīmēt Lāčplēša dienu bija stingri aizliegts. Tāpat kā svinēt Ziemassvētkus. 

“Ļoti vēlējos iet iesvētības mācībās, bet to neizdarīju, jo tiku brīdināta: tad ceļš uz augstskolu būs liegts,” jaunības atmiņās kavējas skolotāja Velta Vimba. “Ziemassvētkos tā gribējās aiziet uz baznīcu! Bet visās darba vietās bija tā saucamie “stukači”, kas noklausījās, kas tiek runāts, pēc tam izsekoja… Ja kādu “pieķēra” baznīcā, tas par darbu skolā varēja aizmirst. Tie, kas Ziemassvētku vakarā uzdrošinājās savās mājās iedegt eglītē svecītes, to parasti darīja vistālākajā istabā, par rokai turot kārbu, ko ātri uzmest virsū… Ja nu atnāk kāds nelūgts viesis ar “modrām” acīm.”

Gan skolotāja Vija Valtere, gan Velta Vimba uzskata, ka viņām bijuši vislabākie audzēkņi. “Esmu atteikusies tikai no viena kursa,” atmiņās dalās skolotāja Valtere. “Tas bija Atmodas laika pašā sākumā. Kursā izveidojās divas radikāli pretējas “nometnes”. Vienu veidoja jaunietes, kurām lielākie svētki bija 9. maijs. Viņas izveidoja savu “frakciju”, vērpa dažādas intrigas pret nacionālpatriotiski noskaņotajiem jauniešiem. Rezultātā tas viss izvērtās pretīgā haosā, ko pat negribas atcerēties.”

Abas skolotājas dalījās ar jauniešiem atmiņās arī par laiku, kad Smiltenes tehnikuma nosaukums bija “Smiltenes zooveterinārais tehnikums” un tā mājvieta – firsta Līvena kādreizējā dzīvojamā māja Kalnamuižā 1. “Turpat arī manos pirmajos darba gados atradās veterinārijas kabinets,” stāsta skolotāja Vimba. “Otrajā stāvā bija kopmītņu istabiņas. Tagadējā veterinārmedicīnas mācību korpusā, kas sākotnēji celt kā kūts, šur tur vēl varēja atrast par spalvu kumšķītim…

Viens no maniem pirmajiem audzināmajiem kursiem palīdzēja muižas klēti pārbūvēt par sporta zāli.”

Audzēkņi ar neviltotu interesi uzklausīja stāstus par veterinārārsta darba un Smiltenes tehnikuma jauniešu ikdienu, kā arī skolas tradīcijām  20. gadsimta 60., 70. un 80. gados. 

Velta Vimba un Vija Valtere ar smaidu atcerējās, ka abām pirmajos studiju gados ne pārāk patikušas asinis. “Lauksaimniecības akadēmijā (tagad – Latvijas Lauksaimniecības universitāte – B.V.) praktiskajos darbos anatomijā pirmajos mēnešos vienmēr aizlīdu aizmugurē,” stāsta Velta Vimba. “Kad pasniedzēja manu gājienu atšifrēja, tiku izsaukta priekšā un nācās vien darīt, kas jādara…”

Abas skolotājas piedzīvojušas laiku, kad Smiltenes sovhoztehnikuma kūtīs bija gan zirgi, gan govis, gan cūkas, aitas, vistas un pat nūtrijas. “Mūsdienās veterinārārstu galvenais darba lauks ir mazie mīļdzīvnieki, bet agrāk gandrīz visi darbi bija saistīti ar lielajiem dzīvniekiem. Kopā ar audzēkņiem četros no rīta braucām uz fermu ņemt asins paraugus,” atceras skolotāja Vija Valtere. “Man laimējās, ka piecus gadus amatu apvienošanas kārtībā tehnikumā nostrādāju arī pie zirgiem. 

Skolas nākamie veterināri feldšeri un zootehniķi gāja palīgā kūts darbos. Vienu nedēļu – pie govīm, otru – pie zirgiem. Daudzi skolēni aktīvi darbojās terapijas pulciņā. Gāja potēt sivēnus un veica citus vienkāršākos darbiņus,” atceras Vija Valtere. “Audzēkņi bija liels atbalsts arī skolas veterinārajā klīnikā. Dzīvnieku aprūpe pēc operācijām galvenokārt bija audzēkņu pārziņā.”

Skolotāja atzīst, ka veterinārmedicīnas jomā strādājošajiem padomju laikā vissmagāk bijis pieņemt pamatnostāju, kas valdījusi daudzās fermās: “Ārstēšana neatmaksājas! Gaļu arī vajag!” 

“Tagad katrs atkal par savu dzīvnieciņu cīnās, viņu ārstē, bet toreiz ne ar vienu īpaši “necimperlējās”. Uz gaļas kombinātu prom un viss!”

Pasākuma noslēgumā visi bija vienisprātis – lai izjustu piederību savai valstij, skolai, tautai un tās vēsturei, nav jāmēro tāls ceļš – tepat mūsu vistuvākajā apkārtnē ir tik daudz īpašu stāstu! Un ikviens no mums var kļūt par to kolekcionāru…


Dzīvesstāsti