Jautājumi pašvaldību vēlēšanām tuvojoties 2

Izlasot 24. marta „Ziemeļlatvijas” rakstu „Diplomprojektu velta dzimtajai pilsētai”, domājams, tāpat kā man, vēl daudziem smilteniešiem rodas neizpratne saistībā ar plānotās Smiltenes pilsētas bibliotēkas atrašanās vietu.  Šajā rakstā lasītājs tiek informēts, ka  pašvaldība plāno (citēju) „rekonstruēt pašvaldībai piederošo sporta skolas ēku un izvietot tur bibliotēku – gan pieaugušo, gan bērnu apkalpošanas nodaļas.” 

Diemžēl pavisam citāda informācija ir atrodama 2017.gada 13. janvāra „Smiltenes novada domes vēstīs” (citēju) G.Kukainis: „Esam sasnieguši ES struktūrfondu izvirzītos kritērijus, lai saņemtu aptuveni 1,8 miljonu investīcijas Smiltenes vidusskolai (...). Pēc šo investīciju realizācijas plānojam, ka Smiltenes sporta skola iegūs jaunas telpas, kuras pa dienu noslogos Smiltenes vidusskola, bet pēcpusdienās un vakaros sporta skola.”

Jau gadsimtiem ilgi bibliotēkas lomu sabiedrībā ir neaizstājama – bibliotēka ir daudzfunkcionāla iestāde, kas ir līdzdalīga sabiedrības sociālajos procesos. Tā nodrošina indivīda vajadzības – šeit domājot ne pašas primitīvās – fizioloģiskās vajadzības, bet gan garīgo izaugsmi. Bibliotēka visos laikos ir bijusi un joprojām ir vārti uz pasaules vērtīgāko daļu. Arī mūsdienās tai ir potenciāls būt par vietējās sabiedrības epicentru, kas piedāvā visdaudzveidīgākos pakalpojumus un iespējas: gan klusu vietu lasīšanai, gan telpas pasākumiem, darbnīcām, sarunām utt. Bibliotēkai ir jābūt vietai, kur iedzīvotāji var satikties, kopā strādāt un darboties. 

Pēdējo desmit gadu laikā no jauna celtas vai pārbūvi piedzīvojušas daudzas Latvijas publiskās bibliotēkas. Katrai pilsētai, kur tapusi jauna bibliotēka, tas bijis nozīmīgs notikums. Ir svarīgi visas valsts mērogā parādīt šīs pozitīvās pārmaiņas.

Tas, ka Smiltenes pilsētas bibliotēkai jau sen būtu vajadzīgas jaunas telpas, manuprāt, vairs nav diskutējams jautājums, jo tā atrodas slikti pielāgotās telpās privātīpašumā, kuras principā nav piemērotas mūsdienīgai un visām prasībām atbilstošai bibliotēkai. Tādēļ būtu svarīgi uzzināt, vai tiešām bibliotēkai  tiks piešķirtas jaunas telpas un tās atradīsies Smiltenes sporta skolā?

Un kādēļ gan mēs nevarētu jaunajās telpās paredzēt arī vietu izstāžu zālei, par kuru, šķiet, ir jau diskutēts pietiekami daudz un plaši, bet bez vērā ņemamiem rezultātiem (vēl aizvien Smiltenē nav pastāvīgas izstāžu zāles). Lai gan Smiltenes novada 2016.g. publicētajā attīstības programmā 2012.-2018.gadam Rīcības un investīciju plānā skaidri un gaiši ir minēta pastāvīgas izstāžu zāles izveide līdz 2018.gadam. Tāpat Smiltenes pilsētas teritorijas plānojumā 2006. – 2018.gadam pie attīstības virzieniem ir iekļauts punkts nr. 7 (citēju): „Veidot bagātu, iedzīvotāju pieprasījumam atbilstošu kultūras dzīvi, pilnveidojot kultūras infrastruktūru, izveidojot muzeju un izstāžu zāli.” – Tas ir 2006.gada 21. augusta Smiltenes pilsētas pašvaldības lēmums.

Kas attiecas uz Smiltenes pilsētas muzeju – arī tāds vēl līdz šim nav izveidots. Jā, mums ir Smiltenes novada muzejs Mēru muižā, bet uzskatu, ka arī pilsētai būtu vajadzīgs savs, kaut vai neliels muzejs, kur vairāk par savu vēsturi uzzināt pašiem un kur aizvest pilsētas viesus. Tas pat varētu kalpot kā novada muzeja filiāle ar nomaināmām tematiskajām  ekspozīcijām. Šim mērķim lieliski piemērota ir vecā ugunsdzēsēju depo ēka, celta 1906. gadā, tātad ar pietiekami senu vēsturi.

Līdzekļu trūkums šajā situācijā nekādā gadījumā nevarētu būt attaisnojums tam, ka mums nerūp sava kultūra. Ko dod pašvaldības solītā iespēja nodrošināt pilsētas iedzīvotājiem un viesiem labiekārtotu vidi pilsētas centrā? Vai tiešām papildus stāvlaukums, iegādāts un izveidots par vairākiem tūkstošiem eiro, mums, smilteniešiem, ir svarīgāks par jaunu bibliotēku, muzeju vai izstāžu zāli?

Daudzi vietējie un ārzemju mākslinieki ir ar mieru doties arī ārpus Rīgas, taču, izrādās, mums pat nav atbilstošas infrastruktūras – piemēram, vietas, kur notikt izstādēm. 

Diez vai kāds apstrīdēs, ka mūsu kultūra ir viena no svarīgākajām Latvijas vērtībām, tā ir pamats, kas ļauj ikvienam no mums – un šeit es nerunāju etniskās, bet gan pilsoniskās un nacionālās kategorijās – sevi saukt par latviešiem. Pārējo dzīves kvalitāti mēs varam iegūt jebkur pasaulē, bet kultūru tikai šeit Latvijā, tāpēc kultūras dzīves aktivizēšanai neapstrīdami jābūt vienai no prioritātēm mūsu novadā.

Mūsu kultūras vadītājiem būtu jāskatās plašāk – cilvēks iet uz teātri, kino, bet ko vēl viņam varētu piedāvāt, varbūt viņu vēl kas spēj ieinteresēt? Pie šīs izklaides nevajadzētu apstāties, bet gan domāt, pa kuru taciņu cilvēku ievirzīt vēl citā mākslas piedāvājumā. Pašreiz problēma ir tā, ka kultūras iestādes par savu apmeklētāju domā ļoti vulgārā izpratnē – kā par naudas mašīnu, kas nes peļņu. 

Tāpat kultūras iestādēm vairāk jādomā par auditorijas izglītošanu, mākslas notikumu izskaidrošanu. Šāda prakse ir Lielbritānijā, kur šajā virzienā ļoti nopietni strādā ar bērniem un jauniešiem.

Iesīkstējušo tradīciju mainīšana nav iespējama, balstoties tikai uz vadības idejām. Diskusijā jāiesaista visa sabiedrība. Bieži vien svarīgi lēmumi par mūsu novada nākotni tiek pieņemti aiz slēgtām durvīm, iesaistot vien dažus vai pat nevienu vietējās sabiedrības pārstāvi. Pastāvošais veids, kādā sabiedrība var izteikt savas domas, ir novecojis un neefektīvs. Vairumam cilvēku nav zināms, vai un kur notiek viņu ikdienas dzīvi ietekmējošas publiskas sanāksmes, kā arī ir grūti izbrīvēt laiku stundām ilgai gaidīšanai uz iespēju izteikt savu viedokli vai uzdot jautājumu, uz kuru tāpat reti tiek sniegta korekta atbilde. Sabiedrība ir izslāpusi pēc iesaistīšanas ideju apmaiņā un lēmumu pieņemšanā par vietējo dzīvi un pašvaldību. Tā ir gatava tādiem vadītājiem, kas uzklausa idejas un uztur vietu informācijas apmaiņai. Ideju apmaiņa nenoliedzami ir ļoti vērtīga, taču kāds no tās labums, ja nekas no apspriestā netiek ņemts vērā un dzīvē nekad netiks īstenots? Ir jāpārliecinās, ka atgriezeniskā saite reāli darbojas un ka barjeras, kas traucē cilvēkiem iesaistīties un paust savu viedokli, patiešām likvidētas.

Iesaistīšanās kultūra jāsekmē un jāattīsta. Sabiedrība ir gatava ciešākai sadarbībai ar lēmumu pieņēmējiem, taču iedzīvotāji jāiesaista nepārtraukti. Iesaistīšanās kultūra ir neatņemama ikdienas sastāvdaļa, nevis vienreizējs pasākums.

Vadītājiem ir cieši jāsadarbojas ar savu sabiedrību un jāpieņem lēmumi, kas balstīti uz vēlētāju viedokli. Arī pašiem vēlētājiem jābūt aktīvākiem un vairāk jādarbojas, jāpiedāvā savas idejas. Ja sabiedrība sēž un klusē, neviens vadītājs nekad nespēs iztēloties tās vēlmes un vajadzības. 

Kā pozitīvu piemēru šajā situācijā var minēt, piemēram, Valmieras pilsētu. Lai informētu valmieriešus par aktualitātēm pilsētā, pašvaldības budžetu, uzsāktajiem un plānotajiem projektiem, kā arī atbildētu uz iedzīvotāju jautājumiem, Valmieras pilsētas pašvaldība  katru gadu aicina iedzīvotājus uz tikšanos.

Valmierā aktīvi darbojas arī iedzīvotāju forums. Iedzīvotāju forums ir iedzīvotāju tikšanās neformālā gaisotnē, lai dalītos ar savu skatījumu par aktuālajām problēmām un to risinājumiem. Foruma īpašā metodika ļauj ne vien noskaidrot vajadzības, bet mudina ļaudis uzņemties personisku atbildību par priekšlikumiem un ķerties pie darbiem. 

Manuprāt, regulāras pašvaldības un iedzīvotāju tikšanās nostiprinātu komunikāciju starp varu un tautu. Pašlaik šī saite ir pilnīgi pārtrūkusi. Ir svarīgi gūt nepastarpinātu, precīzu un savlaicīgu informāciju par aktivitātēm Smiltenes novadā.

Kopā mēs varētu paveikt vairāk!



pensionēts skolotājs

Ziedonis Kubuliņš


Komentāri 2

Someone 1

Ko nu mēs par tādiem sapņiem kā bibliotēka ar izstāžu zāli. Smiltenē pat nevar saglābt to nieku vēstures kas mums ir. Faktiski vienīgās vēsturiskās vērtības kas ir palikušas atrodas Kalnamuižā - pilsētas pirmsākumā!
Aizejiet un apskatieties kā siera namiņam jumts nelaiž ūdeni iekšā, nerunājot nemaz par netālu esošo tā saucamo smēdi, kur jau jumts iegruvis. Nerunāsim nemaz par to ka tur nav normāla celiņa cauri pilsdrupām. Smiltenē nav un nebūs citas tik senas būves, žēl ka tās tik bezatbildīgi laižam sabrukt.
Nu ko, lai brūk, uzcelsim uz šīm drupām jaunu gaismas pili-bibliotēku, bet cik ilgi tad tā mums būs vajadzīga...

pirms 29 dienām, 2017.03.30 01:24

nazis.ass

Kad mani pārņem nepārvarama sapņotkāre, tad es braucu uz Smiltenes peldbaseinu nopeldēties. Tas ātri atgriež realitātē.

Smiltenē jau ir viena Gaismas pils. Vai tiešām Smiltenes kultūras nams ar lielo zāli, mazo zāli un kinoteātra zāli ir tik ļoti noslogots, lai būtu nepieciešama vēl viena sēžu zāle bibliotekā, un vai tas atrodas tik tālu no centra? Cik bieži tiek izmantotas Smiltenes domes sēžu zāles? Tāpat izstāžu zāle, var būt vēl koncertzāle? Un protams muzejs ar maināmām ekspozīcijām - vai pietiks eksponātu, ko mainīt?

pirms 27 dienām, 2017.03.31 11:12

Lietotāju raksti