Onkoloģe: Saskarsmē ar smagām diagnozēm galvenais nepalikt vienam

Varam plaši runāt par pagrieziena punktiem dzīvē, kas spēji izmaina ierastos apstākļus un nākotnes plānus. Nav noslēpums, ka dažkārt par šādu pagrieziena punktu var kļūt smaga diagnoze pašam vai tuviniekam, un ar “smaga diagnoze” bieži vien, pirmkārt, saistām onkoloģiskās saslimšanas. Cēloņi tam var būt dažādi – no ikdienas paradumiem un dzīves kvalitātes līdz pat ģenētikai, taču, ja reiz diagnoze ir noteikta, svarīgākais ir apzināties cīņu, kam jāseko, lai to uzveiktu. Lai pierādītu, ka vēzis ir uzveicams, motivētu un iedvesmotu, astoņi onkoloģiskie pacienti šonedēļ dosies iekarot Monblāna virsotni onkoloģes Lindas Brokānes uzraudzībā.

Cīņu grūti uzvarēt vienatnē

Saviem pacientiem vienmēr saku, ka, sastopoties ar onkoloģiskajām saslimšanām, ir divas pārliecības, kas jāiegaumē. Pirmā – ar vēzi dzīve nebeidzas, un otrā – atveseļošanās laikā nedrīkst palikt viens. Nekādā gadījumā nedrīkst izolēties no sabiedrības, jo nekas nav dziedinošāks par cilvēcisku kontaktu. Protams, tas nav viegli – ne emocionāli, ne fiziski – gribas ne vien pasargāt sevi, bet arī tuviniekus, kuriem saslimšana tāpat ir liels trieciens. Ģimenes atbalstam ir jābūt, bet ne vienmēr pacientam tas ir viegli, jo gribas saudzēt tuvos. Tādēļ es vienmēr cenšos skaidrot, ka, ja grūti ir dalīties emocijās ar tuvajiem, pieejamas atbalsta grupas, kas apvieno pacientus ar onkoloģiskajām saslimšanām. Kas gan vēl labāk var saprast otra pārdzīvojumu, ja ne cilvēks, kas piedzīvo līdzīgu cīņu.

No savas pieredzes varu teikt, ka attieksme pret diagnozi pacientiem no dažādām valstīm ir dažāda. Protams, ikvienam emocionāli ļoti grūti ir pārdzīvot to pirmo šoku, kad tiek paziņots par ļaundabīgu audzēju, tas ir tas smagākais brīdis. Dažkārt pacienti šo ziņu uztver ar nolemtību, tāpēc ir tik svarīgi apzināties, ka ar vēzi dzīve nebeidzas. Savukārt citi ar lielu motivāciju un enerģijas pieplūdumu cenšas iedziļināties diagnozē, skaidrot, ko un kā darīt, lai atveseļotos. Šeit arī ir svarīgs tas savstarpējās komunikācijas aspekts – redzēt citus pacientus, dzirdēt viņu pieredzes stāstus. Vienam pozitīvs stāsts – citi var smelties iedvesmu un ticību. “Jums ir vēzis” diagnoze nekad nav viegla – pat, ja tas atklāts pirmajā stadijā, pat, ja audzējs jau veiksmīgi izoperēts, tas var radīt psiholoģisku traumu, ar kuru jācenšas tikt galā. Vēlreiz gribas atkārtot, ka svarīgākais ir vienam nemēģināt izcīnīt cīņu ar slimību, bet būt atvērtam un meklēt atbalsta punktus.

Tuviniekiem jāmāk izprast un vienkārši būt blakus

No smagas diagnozes nekad necieš tikai pacients, tas ir smags pārbaudījums arī tuviniekiem. Viņiem ir jāmēģina būt saprotošiem, jāsniedz atbalsts, taču nepārspīlējot. Ir jāprot uzklausīt un pieņemt pacienta lēmumus. Jāsaprot, ka viņam tāpat visa dzīve ar diagnozi, visticamāk, sagriezusies par 360 grādiem. Brīdī, kad izskan diagnoze, iestājas šoka fāze – tā ir jānogaida, jāļauj emocijām norimt, šajā momentā jebkādi vārdi ir bezjēdzīgi. Uz “karstām oglēm” ir grūti racionāli domāt. Pēc šo emociju norimšanas būtiski ir rūpēties, atbalstīt, varbūt pienest, kādu informāciju par atveseļošanos, bet vienmēr paturēt prātā, ka tas, pirmkārt, ir sasirgušās personas lēmums – tā ir viņa veselība, un viņa viedoklis un sajūtas ir izšķirošās, kas citiem jāpieņem. Pašai praksē ir bijuši gadījumi, kad pacienti stāsta par brīnišķīgu, atbalstošu ģimeni, taču vienlaikus piedzīvo grūtības, jūtas nesaprasti, jo tuvinieki nevēlas pieņemt viņu pašu lēmumus – cenšas par daudz uzspiest savas domas, par daudz mācīt. Protams, ka neko ļaunu līdzcilvēki negrib, taču pacients jūtas nospiests un nesaprasts. Iedomājieties – viņam jau tā “jāsagremo” smagā diagnoze, bet vēl no visām pusēm katrs kaut ko stāsta, iesaka. Vajag just, ko pacientam konkrētajā brīdī vajag, nesagraut viņa iekšējo kodolu. Svarīgi arī pieņemt vēža pacientu kā pilnvērtīgu, jo sāpina arī “tu esi citādāks” attieksme. Tad sanāk situācija, ka arī līdzcilvēku sabiedrībā viņi paliek vieni ar savu slimību – tas ir pēdējais, ko vajadzētu pieļaut. Gan pacientam, gan tuviniekiem var palīdzēt arī literatūra – ir dažādas biogrāfiskās grāmatas, kur aprakstīti šie atveseļošanās ceļi. Viens no autoriem, ko ļoti iesaku, ir Kens Vilbers – viņš bijis klāt sievai, kura cīnījās ar krūts vēzi. Šī kopējā cīņa aprakstīta viņa 1991. gadā izdotajā grāmatā “Grace and Grit”, un tā ir vērtīga lasāmviela kā pacientam, tā līdzcilvēkam.

Visgrūtākajā brīdī atrodam sevī lielākos spēkus

Es strādāju gan ar vietējiem, gan arī ārzemju pacientiem. Ja runājam par atšķirībām starp viņiem, jāteic, ka cilvēki no siltākām, attīstītākām zemēm laikam vairāk izceļas ar degsmi un drosmi darīt visu, lai izārstētos. To var skaidrot ar dažādiem aspektiem. Viens noteikti ir dažādas informācijas par slimību pieejamība – angliski runājošajiem tās pašsaprotamu iemeslu dēļ ir pieejams daudz vairāk. Latvijā ir salīdzinoši maz integratīva tipa onkoloģiskās grāmatas, bet kopumā tāda veida literatūra pasaulē ir daudz, vienkārši nav mūsu valstī izdota.  Latvietis kopumā šķiet vairāk noslēgts, iespējams, tas skaidrojams arī ar vēsturisko mantojumu, kad cilvēkam bijis, jāpakļaujas konkrētiem standartiem, sevi jāiegrožo. Kopumā Latvijā nekad neesmu piedzīvojusi tādu situāciju, ka pacients uz konsultāciju atnāktu ar pētījumu kaudzi par slimību. Savukārt ārzemju pacienti cenšas vairāk iedziļināties diagnozē, uzdot neskaidrus jautājumus, jo tā ir viņu dzīve, viņu veselība. Tas ir brīdis, kad pacients izlemj pats uzņemties psiholoģisko atbildību un mijiedarboties atveseļošanās procesā, nevis atstāt visu ārsta ziņā. Jā, to gribētos novēlēt latviešiem – drosmi! Varu droši apgalvot – psiholoģiski nav robežu tam, ko cilvēks var paveikt. Un nereti gadās, ka visgrūtākajos brīžos mēs to aptveram un iemācāmies. Tādā ziņā šis kāpiens Monblānā ir ļoti simbolisks – kā cilvēks izdzīvo cīņu ar sevi, kā organisms pakārtojas retinātajam gaisam. To noteikti sapratīs sportisti, īpaši maratonisti. Kaut vai tas, kā mainās skatījums uz, piemēram, viena kilometra distanci, kas jāmēro, kad ar skriešanu nenodarbojies un kā šo kilometri redzi, kad esi noskrējis maratonu. Soli pa solim – tāda ir arī ciņa ar diagnozi.

Jāpanāk, ka kustīgs dzīvesveids kļūst par ikdienu

Liela nozīme atveseļošanās laikā un kopumā veselības uzturēšanai, protams, ir fiziskajām aktivitātēm. Ja ir kāda aizraušanās, tā noteikti jāsaglabā arī atveseļošanās laikā – vai tā būtu skriešana, nūjošana vai kas cits. Protams, atkarībā no slimības, terapiju blaknēm, var mainīties fiziskā sagatavotība, kas pacientam sportojot jāņem vērā. Savukārt, ja šādas aizraušanās nav, tā ir jāatrod. Tam, lai vēzis neattīstītos, ir daudz fizioloģisku momentu - jātrenē kardiovaskulārais aparāts, jāregulē vielmaiņa, jāizvada toksīnus. Fiziskās kustības vienmēr ir neatsverams devums paša veselībai – tas ir tas, ko nespēj nodrošināt medicīna. Jāpanāk, ka kustīgs dzīvesveids kļūst par ikdienu -  tāpat kā ēšana, bez kuras nevar.

Lietotāju raksti