1991. gada barikādes atceroties

Smiltenes tehnikumā 1991. gada barikāžu notikumus šoreiz pieminējām kursu audzināšanas stundās. Jaunieši skatījās dokumentālās filmas, klausījās barikāžu dalībnieku atmiņās, un skolotāju rosināti, pārdomāja: kā rīkotos, ja Latvijā atkal notiktu kaut kas līdzīgs? Toreiz vairākums no viņiem vēl nebija piedzimuši. Edijs Riekstiņš, kuru pirms divdesmit sešiem gadiem 20. janvāra vakarā pie Iekšlietu ministrijas nāvīgi ievainoja omoniešu raidīta lode, bija tik vecs, cik tehnikuma jaunieši šobrīd. Daudziem barikādēs piedalījās vecāki vai vecvecāki.  

Barikāžu laikā no Smiltenes tehnikuma katru dienu kursēja autobuss, kas vienus barikāžu aizstāvjus nogādāja Rīga, citus – pārveda mājās. To organizēja Smiltenes tehnikuma direktors praktiskās apmācības jomā, viens no aktīvākajiem tautfrontiešiem Smiltenē – Pēteris Logins. Viņš bija pirmais, kurš paņēma līdzi uz barikādēm arī tehnikuma audzēkņus – 3. veterinārmedicīnas kursa jauniešus, kuri kopā ar skolotāju aktīvi darbojās Latvijas Tautas frontē. “Audzēkņi ļoti gribēja braukt, bet baidījāmies viņus vest: notikumu gaitu neviens paredzēt nevarēja, tā tomēr bija milzīga atbildība…

Arī tad, kad veidojās Tautas fronte, daudzi smiltenieši izturējās piesardzīgi. Nogaidīja - kas notiks? Apcietinās, izsūtīs vai neizsūtīs? Nemaz jau tik daudz to aktīvistu pašā sākumā nebija. 

Vēl tagad spilgti palicis atmiņā, kā mēs tur visi pie Ministru Padomes ar bomīšiem rokās stāvējām. Virs Rīgas patrulēja padomju armijas helikopteri un kaisīja draudu vēstules. Taču bail tobrīd nebija nemaz. Vakaros ciemos nāca populāri mākslinieki un kori, sniedza koncertus. Tantes nesa tēju un cienāja ar visādiem gardumiem. Tehnikuma ēdnīcas vadītāja Astrīda Pinkovska ar savu komandu rūpējās, lai barikāžu aizstāvjiem vienmēr būtu līdzi pavalgs. 

Sākumā omonieši tik draudīgi nebija. Agresīvāk sāka uzvesties pēc 20. janvāra. Vienā reizē kopā ar vīriem aizgājām līdz Vanšu tiltam. Tam pāri brauca bruņumašīnas un iebiedējot šāva virs galvām...  Tad gan pārāk omulīgi nebija.”

Vai Pēteris Logins brauktu uz barikādēm arī šodien, pēc tā, kas tautai bijis jāpiedzīvo pēc neatkarības atgūšanas? - “Protams! Ne jau valdība ir tā, kas mums kaut ko iedos vai atņems! Arī toreiz, taču, aizstāvējām savu dzimteni!” Vairāk par visu skolotājs vēlas, lai arī mūsdienu jaunieši būtu tikpat patriotiski kā viņu vecāki un vecvecāki pirms divdesmit sešiem gadiem. 

Izšķirošais faktors - vienotība

3.ēdināšanas pakalpojumu kursam barikāžu atcere šoreiz notika pārrunās ar kursa audzinātāju Vitu Auderi, kura arī pati bijusi barikāžu dalībniece. Tālajā 1991. gadā viņa uz tām devās kopā ar mājturības kursa meitenēm. Barikādes skolotājai vienmēr asociēsies ar tautas vienotību, kopīgajām dziesmām pie ugunskuriem un patiesajām alkām – saglabāt brīvību un neatkarību. “Sargājām Ministru padomi (tagad – Ministru Kabinetu) – tieši dienu pirms liktenīgās apšaudes pie Iekšlietu ministrijas. Kad tas notika, tad gan biju nobijusies ne pa jokam. Pirmā doma: Kā justos, ja ar kādu no meitenēm būtu noticis tas pats, kas ar skolnieku Ediju Riekstiņu? Mēs, taču, bijām pilnīgi neaizsargātas!” Arī skolotāju pašu mājās gaidīja maza meitiņa. Taču – ja līdzīgā misijā vajadzētu doties atkal, viņa rīkotos tāpat kā pirms divdesmit sešiem gadiem. No audzēkņiem gan ņemtu līdzi tikai tos, par kuriem būtu droša, ka viņiem var uzticēties. “Šādos brīžos svarīgākais ir vienotība. Arī toreiz - viens nepārdomāts gājiens un viss varēja beigties daudz citādāk.”

3. ēdināšanas pakalpojumu kursa audzēkņi šobrīd aktīvi gatavojas vienam no tehnikumā gaidītākajiem pasākumiem – talantu šovam. Viņiem šoreiz uzticēta tā organizēšana. Kad šie darbi būs pabeigti, skolotāja Audere kopā ar savējiem aizies uz Cērtenes pilskalnu, iedegs ugunskuru un visi kopā vēlreiz atcerēsies gan varonīgos barikāžu aizstāvjus, gan cilvēkus, kuru sirds pukstēja vienā ritmā ar viņiem.

Savējie milicijā

1.autotransporta kursa audzinātājs Augusts Būce saviem jauniešiem, atceroties barikāžu laiku, stāstīja par leģendāro, popularitātes ziņā līdz šim nepārspēto atmodas laika raidījumu “Labvakar”. Runāja par žurnālistiem un operatoriem, kuri plecu pie pleca cīnījās kopā ar barikāžu aizstāvjiem. Un par milicijas darbiniekiem, kuri kaujas gatavībā saspringti sēdēja iecirkņos un gaidīja pavēli – doties uz Rīgu palīgā savējiem. Šāda iespējamība bija pavisam reāla, jo barikāžu aizstāvji vairāk uzticējās policijas darbiniekiem ārpus Rīgas. Vietās, kur padomju okupācija iedzīvotāju etnisko sastāvu tik ļoti nebija spējusi mainīt, nacionālpatriotiski noskaņoto, protams, bija vairāk. 

Arī skolotājs Būce tobrīd strādāja milicijā. “Pavadījām līdz Rīgai smagsvara tehniku, atgriezāmies mājās un, ne mirkli neatslābstot, sekojām līdzi visam, kas notiek Rīgā. Ja godīgi - patiesībā jau ne reizi vien tika apspriesta arī iespēja negaidīt nekādus rīkojumus un braukt tāpat. Taču labi apzinājāmies, ka ar šādu rīcību varējām izraisīt to, no kā visi baidījāmies visvairāk. Tas arī bija vienīgais iemesls, kāpēc valdījāmies…”

Jaunieši kopā ar skolotāju Būci noskatījās arī 1. autotransporta kursa audzēkņa Andra Vīksnas izvēlēto filmu: “Barikādes: būt vai nebūt Latvijai?” Andrim interesē vēsture un viņš uzskata, ka savas tautas būtiskākie pagātnes notikumi jāzina katram. Jaunietis pats par barikāžu laiku uzzinājis no vecmāmiņas stāstītā – arī viņa bijusi barikāžu dalībniece. Ja  Andris atrastos līdzīgas izvēles priekšā - braukt vai nebraukt, viņš noteikti izvēlētos pirmo. “Kurš tad cits aizstāvēs mūsu dzimteni, ja ne mēs paši?” uzskata jaunietis. “Tik maza tauta kā mēs lielas lietas varam paveikt tikai tad, ja spējam būt vienoti.”

Nekas jau nav mainījies...

2.viesnīcu pakalpojumu 3. transporta kursu audzēkņi kopā ar skolotājām Līgu Ābeltiņu un Diānu Dankbāri, pieminot barikāžu notikumus, lasīja skolnieka Edija Riekstiņa (viņu nošāva 20. janvāra vakarā pie Iekšlietu ministrijas) mammas atmiņas. "No rīta, klausoties radio ziņas, viņa māte vēl cerēja - nogalinātais jaunietis nevar būt viņas dēl," stāsta Līga Ābeltiņa. "Puiša identitāte tobrīd nebija noskaidrota. Taču tas bija Edijs. Viņš mira pusē astoņos vakarā - tieši tajā pašā laikā, kad pirms deviņpadsmit gadiem piedzima. Tamārai šajā pasaulē, bez dēla, vairs nekā nebija. Viņas dzīve zaudēja visu gaismu. Edijs Bija ļoti mērķtiecīgs, aizrāvās ar sportu. Nedzēra, nesmēķēja, nodarbojās ar jogu. Lasīja grāmatas un mācījās svešvalodas. Mamma pēc dēla nāves atrada ķīniešu un japāņu valodas vārdnīcas. Un - arī dēla rakstītu dzeju kādai meitenei. Tikai tā arī neuzzināja, kurai.

Uzklausījuši atmiņu stāstus, jaunieši noskatījās dokumentālo filmu par barikāžu laiku Latvijā. Skolotāja pastāstīja vairāk arī par citiem barikāžu laikā bojā gājušajiem: Satiksmes ministrijas šoferi Robertu Mūrnieku (viņu nošāva pie Vecmīlgrāvja tilta), vecāko milicijas leitnantu Sergeju Konoņenko un milicijas leitnantu Vladimiru Gamanoviču (milicijas aizstāvji, kurus OMON vīri nošāva, sākot uzbrukumu Iekšlietu ministrijai), kiooperatoru Andri Slapiņu (viņu nošāva, filmējot uzbrukumu Iekšlietu ministrijai), Ilgvaru Greziņu (viņu pustumsā nejauši saspieda ar dzelzbetona bloku, pārvetojot smago tehniku pie Augstākās Padomes ēkas) un kiooperatoru Gvido Zvaigzni, kuru, tāpat kā Andri Slapiņu, nāvējoši sašāva, dokumentējot notikumus pie Iekšlietu ministrijas. Gvido Zvaigznem Kinematogrāfijas institūta beigšanas diplomu piešķīra pēc nāves.

"Tas klusums, kas pēc filmas noskatīšanās valdīja klasē, izteica visu," pārdomās par to, kā mūsdienu jaunieši uztvēruši notikumus pirms divdesmit sešiem gadiem, dalās Līga Ābeltiņa un Diāna Dankbāre. "Savus telefonus bija pabīdījuši malā pat tie, kuri ikdienā nevar nosēdēt mierā ne mirkli. Jauniešu acis, sekojot līdzi barikāžu notikumiem, mirdzēja tāpat kā tiem, kuri tajās piedalījās. tad arī sapratām - nekas jau nav mainījies. Mūsu jaunieši ir tieši tādi paši.."

Par to ir jāstāsta un jārunā!

3. veterinārmedicīnas kursa audzēkņi kopā ar audzinātāju Aiju Skrastiņu noskatījās videofilmu “Barikādes Rīgā 1991.” Skolotāja audzēkņiem rādīja vīram Ritvaram par aktīvu līdzdalību barikāžu notikumos piešķirto Barikāžu piemiņas zīmi. Jauniešu pārdomas pēc audzināšanas stundas bija dažādas. Daudzi teica – ja šodien atkal vajadzētu braukt uz barikādēm, tad noteikti brauktu. Citi atzina: patiesībā esot grūti iedomāties, kā justos, ja Latvijā vienā brīdī kaut kur sāktu šaut. “Arī mēs toreiz, kad tas viss notika, īsti nesapratām, cik tas patiesībā bija nopietni,” saka skolotāja. Viņa barikāžu laikā, kamēr vīrs bija Rīgā, auklēja pusgadu veco dēliņu. “Vienīgais, kas toreiz uztrauca visvairāk: neziņa. Mobilo telefonu nevienam nebija, vīrs aizbrauca uz vairākām dienām. Nebija pat, kam piezvanīt, lai noskaidrotu, vai viss kārtībā. Taču Ritvars atgriezās mājās ar ļoti pozitīvām emocijām, izjutis ārkārtīgi lielu vienotību un rīdzinieku mīlestību. Tantes cienājušas ar tēju un pankūkām, dāvinājušas barikāžu aizstāvjiem siltus cimdus. 

Ik pa brīdim gan garām pabraukušas armijas bruņumašīnas, virs Rīgas lidojuši helikopteri, no kuriem kaisītas dažādas skrejlapas. Tad, protams, bijis neomulīgi –  ko viņi kailām rokām izdarītu, ja sāktu šaut?” 

Skolotājai ļoti spilgti atmiņā palicis arī tas, kā Latvijas televīzijas diktore un žurnāliste Velta Puriņa 1991. gada augusta puča laikā, cenšoties saglabāt mieru, paziņojusi, ka padomju  armijas desantnieki pārņem televīziju un pārraide pārtraukta… “Cik trausla patiesībā toreiz bija Latvijas neatkarība, sapratām tikai pēc tam. Par to noteikti ir jāstāsta un jārunā. Daudzu barikāžu aizstāvju jau tagad vairs nav mūsu vidū…”

Ar žēlošanos neko nepanāksim!

1.ēdināšanas pakalpojumu kursa audzinātāja Elizabete Pudāne saviem jauniešiem bija sarīkojusi nelielu erudīcijas konkursu. Audzēkņi zināja, ka šāds konkurss būs, bija gatavojušies, tāpēc skolotāja ar rezultātiem apmierināta. “Jauniešiem ir jāzina mūsu vēsture, jo no tās gūstam pieredzi un mācāmies,” uzskata Elizabete Pudāne. Nākamie ēdināšanas pakalpojumu speciālisti noklausījās arī barikāžu dalībnieka Andreja Ikaunieka atmiņu un pārdomu stāstu par toreiz piedzīvoto un saņēma diplomus par aizvadītā semestra sasniegumiem. Pie titula tika visi – gan zinošākie, gan radošākie, gan dāsnākie, izdarīgākie, dzejiskākie, smaidošākie, izpalīdzīgākie u.c.  “Katram no mums ir kāds talants. Tā arī ir skaistākā dāvana, ko varam sniegt savai Latvijai,” domā skolotāja, kura arī pati bijusi barikāžu dalībniece. “Vecāki mums bērnībā daudz stāstīja par brīvo Latviju. Izaugām ar domu – ja reiz šī brīvība ir dota, tad katra latvieša pienākums ir to nosargāt. Tā bija tāda dziļa iekšējā pārliecība, ka jābrauc. Toreiz jau neviens nedomāja par to, ka viņu varētu nošaut vai ievainot. Tik lielu tautas saliedētību un cilvēku pašaizliedzību piedzīvoju pirmoreiz. Tā patiešām bija cīņa par vienu mērķi. Tas tikai apliecina, cik svarīgi būt aktīviem un aizstāvēt savu pārliecību. Ar sūdzēšanos un žēlošanos vien neko nepanāksim. Jābūt gataviem arī rīkoties. Ja toreiz būtu aizbraukuši tikai tādi 100 cilvēki, tad diez vai mēs vēl šobrīd būtu brīva un neatkarīga valsts.

Apsargājām Ministru Padomi. Ik pa brīdim garām nobrauca armijas bruņumašīnas. Tas jau ir pirmais ierocis – iebaidīt. Taču tautas (gara) spēks uzvarēja.” Skolotāja atceras, kā kopā ar citiem barikāžu dalībniekiem pie ugunskuriem dziedājuši dziesmas, gājuši planetārijā (tagad Rīgas Kristus Piedzimšanas pareizticīgo katedrāle) sasildīties. Tur toreiz rādītas filmas. 

Tā kā bērni tad vēl bija mazi, tad vienu reizi uz barikādēm braukusi Elizabete, otrreiz - vīrs (skolas praktiskās apmācības meistars Verners Pudāns). Arī viņu bērni izauguši ar stāstiem par šo tautai tik nozīmīgo laiku. Barikāžu dalībniekus, ar kuriem kopā dziedāts pie ugunskuriem, gan laika trūkuma dēļ nav izdevies vairs pēc tam satikt. “Taču būtu interesanti,” domā skolotāja.

 Savu brīvību vajadzēja vairāk sargāt!

Savas īpašās barikāžu laika atmiņas ir arī tehnikuma skolotājām Irēnai Priedei, Dacei Āboliņai un Elitai Rencei. Viņas tajās dalījās ar 3.autotransporta un 1. būvnieku kursa audzēkņiem. Dace Āboliņa rādīja audzēkņiem barikāžu piemiņas zīmi, kuru viņai 2009. gada decembrī pasniedza aktīvā atmodas laika sabiedriskā darbiniece un rakstniece Marina Kosteņecka. “No tiem, kas pie varas šodien, gan negribētu neko saņemt,” neslēpj skolotāja, kurai vienmēr bijis svarīgi aizstāvēt savu viedokli, nedomājot par personisko pašlabumu. “Arī, kad braucu uz barikādēm, bija cilvēki, kas teica: “Kur tu atkal lien? Atkal gribi nepatikšanas? Izsūtīto saraksti jau sastādīti!” 

Taču tautas alkas pēc brīvības un neatkarības bija tik lielas, ka to vairs nekas nespēja iebaidīt. Visa Pleskavas šoseja bija pilna ar mašīnām. Tās straumēm plūda uz Rīgu un pretējā virzienā.” Skolotāja arī atceras, kā vienā reizē skolas autobuss ietriecies Juglas tilta apmalē, izsists logs, kaut kas salūzis. “Citā reizē būtu milzīgs tracis, bet toreiz neviens neuztraucās.  Domāja, kā ķibeles ātrāk novērst. Uz kopējo problēmu fona tas šķita vistīrākais nieks.

Tās bija tikai pozitīvas emocijas, milzīga labestība un savstarpēja izpalīdzība, kas toreiz valdīja sabiedrībā. Katrs domāja vienīgi par to, ko viņš var dot un palīdzēt. Un jutās laimīgs, ja varēja pielikt savu roku, lai Latvija atkal būtu brīva.”

1991. gada janvārī, brīdī, kad pēc traģiskajiem notikumiem Lietuvā latviešus aicināja braukt uz Rīgu un būvēt barikādes, Dace Āboliņa gatavojusies doties uz darbu Smiltenes 29. arodvidusskolā (tagad – Smiltenes tehnikums). “Drīz vien pēc tam uzzināju, ka SIA “8 CBR” no pilsētas centra organizē autobusu, paķēru mēteli un skrēju. Nebija pat divu domu – jābrauc un viss!” Pēc tam vēl divas reizes aizbraucu uz barikādēm arī kopā ar arodskolas kolēģiem.

Visspilgtāk skolotājai palikusi atmiņā diena, kurā kopā ar citiem barikāžu aizstāvjiem stāvējusi pie sakaru centra Dzirnavu ielā. “Visu laiku klausījāmies radio. Vienā brīdī visi sastingām – ziņoja, ka tikko nošauts Roberts Mūrnieks un, ka omoniešu nākamais mērķis ir – ieņemt sakaru centru. Vīri sakāpa uz barikādēm, sievietēm lika iet pagrabā. Visu laiku izskanēja brīdinājumi: saglabāt mieru un neizaicināt likteni. Katra mazākā provokācija varēja izraisīt krievu armijas pilnas ielas... Visi jau zinājām, ka dažiem barikāžu aizstāvjiem bija līdzi medību bises. Taču tikai vīri paši vien zina, cik daudz iekšēja spēka viņiem toreiz vajadzēja, lai kailām rokām nostātos un gaidītu.”

Skolotāja ar smaidu atceras, kā pirmajā brīdī iegājusi pagrabā, bet pēc tam līdusi ārā. “Neatbraucu, taču, lai sēdētu pagrabā! Tās rūpes, ko brīdī, kad atkal parādījos pie ugunskura, neaizmirsīšu nekad! Tad arī sapratu – reizēm vajadzīgs tikai mazs solis un tas var nozīmēt tik daudz…

Tagad tas viss izklausās pēc “sīrupiņa”. Toreiz sabiedrībā valdīja milzīga eiforija. Tie, kas domāja citādāk, lielākoties klusēja.  Taču savu brīvību vajadzēja vairāk sargāt! Tāpat kā - ņemt vērā to, ka četrdesmit okupācijas gados bija mainījies Latvijas iedzīvotāju etniskais sastāvs un pa šo laiku izaugušas vairākas paaudzes, kas audzinātas bez patriotisma.”

Jaunieši, atceroties barikāžu notikumus, klausījās arī dziesmas no vīru kopas “Vilki” repertuāra un noskatījās filmu “Barikāžu stāsti”. “Redzējām, ka viņus tas uzrunāja,” saka skolotājas, kuru lielā darba pieredze uzreiz ļauj izšķirt, kad audzēkņi patiešām klausās un, kad viņu domas kavējas pavisam citur. 

“Galvenā atziņa, pārdomājot 1991. gada notikumus? – Tas, ka par Latviju ir jācīnās līdz pēdējam,” atzīst Niks Ābols. “Barikādes ir jāpiemin, jo bez tām diez vai būtu Latvija, kādā šobrīd dzīvojam,” domā Ralfs Ādamsons. “Agrāk visi bija patriotiski un dēļ Latvijas gatavi mirt ,” secina Aivis Liede. 

Irēna Priede barikāžu laikā gaidījusi piedzimstam trešo bērniņu. “Kamēr vīrs (tehnikuma dienesta viesnīcas skolotājs Andrejs Priede) bija barikādēs, neatgāju no televizora. Bērni lēkāja apkārt, bet man visas domas bija pie mūsējiem Rīgā. Baiļu gan toreiz nebija nemaz. Tikai nešaubīga pārliecība - Latvijai atkal jābūt brīvai! 1991. gads mūsu ģimenei ir ļoti īpašs – Latvija atguva neatkarību, piedzima dēls un beidzot tikām pie sava dzīvokļa,” smaida skolotāja.

Skolotāja Elita Rence toreiz strādājusi Smiltenes patērētāju biedrībā un piegādājusi barikāžu dalībniekiem pie Latvijas televīzijas, radio un citās stratēģiski svarīgajās vietās pārtiku. Arī viņai šis laiks palicis atmiņā ar cilvēku lielo saliedētību un sirsnību citam pret citu. “Visiem bija viens cēls mērķis, kura labā nebija žēl atdot pēdējo.”

Skolotāju mājās gaidīja maza meitiņa, taču viņa ne mirkli neiedomājās, ka tāpēc varētu nebraukt. “Mūsējie bija tur un ikviens latvietis uzskatīja par pienākumu savu iespēju robežās viņus atbalstīt.”


Citas ziņas