Gūta neaizstājama pieredze

Ēdināšanas pakalpojumu speciālistam Kasparam Krūzem vajadzēja beigt skolu jau 2003. gadā, bet toreiz, dažus mēnešus pirms profesionālās kvalifikācijas prakses beigām viņam svarīgāks šķita labais darba piedāvājums restorānā “Lidojošā varde”… Skolu viņš pabeidza šogad. Šajos četrpadsmit gados gūta neaizstājama pieredze augstas klases restorānos Latvijā un ārzemēs, bet vienā brīdī izrādījās – lai atrastu labu darbu un piepildītu visus savus sapņus, arī izglītību apstiprinošs dokuments nav tik mazsvarīgs…

Lēmumu pabeigt skolu Kaspars pieņēma pagājušajā gadā. Mācības viņš apvienoja ar virspavāra darbu restorānā “Allumette”. “Viegli nebija. Vajadzēja milzīgu ticību un gribasspēku. Tas, kas 17 gados nāca ļoti viegli un pašsaprotami, tagad prasīja piepūli. Daudzas lietas bija aizmirsušās. Varat iedomāties, kā tas ir - pārnākt mājās pēc divpadsmit stundu ilgas darba dienas un vēl domāt par mācībām… Paldies sievai, kura mani ļoti atbalstīja! Tāpat esmu pateicīgs Smiltenes tehnikuma skolotājai Elizabetei Pudānei, kas bija mana pirmā kursa audzinātāja, kā arī profesionālo priekšmetu skolotājām: Iritai Teperei, Vitai Auderei un Irai Gailei, kuras nesavtīgi dalījās zināšanās un iedrošināja. Smiltenes tehnikums manas prombūtnes laikā ir ļoti mainījies. Jaunieši, kas tagad mācās un izmantos visas skolas piedāvātās iespējas, iegūs ļoti labu izglītību un profesionālās zināšanas. Kad pirms septiņpadsmit gadiem sāku mācīties šajā skolā, par tādām iekārtām un virtuves piederumiem varējām tikai sapņot. Toreiz man ļoti patika kopā ar Astrīdu Pinkovsku strādāt ēdnīcas virtuvē. Atceros veco, lielo krāsni… Esmu dzimis smiltenietis un no sirds priecājos, kā pēdējā laikā mainījusies visa Smiltene! Gribas, lai šis novads attīstās, lai ir vairāk jauni uzņēmēji, kas ņem jauniešus praksē un pēc tam var piedāvāt viņiem darbu. Lai nav tā, ka lauki izmirst.”

                                                 Nejaušs grūdiens vai likumsakarība?

Kaspars neslēpj - pēc trīspadsmit gadiem atsākot mācīties, bijis ne pa jokam nobijies. Šaubījies, vai tas vispār izdarāms. “Kopā ar skolotāju Solvitu Bāliņu šķirstījām vecos skolas žurnālus un meklējām atzīmes… It kā jau lielāko mācību priekšmetu daļu biju apguvis, nāca klāt tikai pāris mācību priekšmeti, kas pirms četrpadsmit gadiem nebija iekļauti mācību programmā – profesionālā saskarsme pie direktora Andra Miezīša, politika un tiesības, ko mācīja Mārīte Dragone, un ekonomika. Ekonomikā pie skolotāja Gunta Viļuma uzrakstīju biznesa plānu, ko, iespējams, kādreiz izmantošu, lai piepildītu kādu senu sapni. Visi skolotāji bija ļoti atsaucīgi un pretimnākoši.

Kad savam šefpavāram Reinim Čerņajevam teicu: “Man vajadzēs pie tevis iet praksē,” viņš pirmajā brīdī domāja, ka ākstos. Patiesībā darba devēji, kad stājos darbā, nemaz nepajautāja, vai man ir arī diploms… Taču, uzzinājuši par mācīšanos un vēlmi pabeigt skolu, manu ieceri no sirds atbalstīja. Arī tas ļoti motivēja.”

Kāpēc Kasparam pēc trīspadsmit gadiem tomēr bija svarīgi pabeigt skolu? - “Patiesībā tas bija tāds nejaušs grūdiens no malas vai arī augstāku spēku sarūpēta likumsakarība. Uz īsu brīdi biju bez darba. Kad aizgāju pieteikties vienā no restorāniem, kas meklēja jaunus darbiniekus, man paprasīja izglītību apstiprinošu dokumentu. To darbu nedabūju tikai tāpēc, ka man tāda nebija. Līdz šim neviens to nebija prasījis. Protams, manā profesijā, turklāt – ar tik lielu pieredzi, nebija problēmu atrast citu labi atalgotu darbu. Taču atteikums tomēr lika pa daudz ko aizdomāties. Sapratu, ka šis stāsts, kas noslēdzās ar to, ka, neraugoties uz grūtībām, tomēr lietas novedu līdz galam, ir daudz iedvesmojošāks. Ļoti negribēju, ka mani bērni kādreiz uzzinātu, ka viņu tēvs tā arī nav pabeidzis skolu. Turklāt – šī dzīve ir ļoti mainīga, mēs nekad nevaram zināt, kādus jokus tā kurā brīdī izspēlēs. Tāpēc apņēmos izdarīt visu iespējamo, lai tiktu pie diploma. Ar tagadējo prātu varu teikt: tas bija dullums, kas toreiz lika palikt Rīgā un nepabeigt mācības. Galvaspilsēta jauniešiem piedāvā ļoti daudz iespēju, bet vienā dienā to var vairs nebūt vai arī var būt tā, ka jāatsakās no kādas ieceres tikai tāpēc, ka pietrūkusi apņēmība kādas lietas novest līdz galam,” pieredzē dalās Kaspars, kurš mazliet vairāk par gadu pastrādājis arī Londonā, prestižajā restorānā “Hilton”. “Šajā darba vietā iemācījos menedžēt stresu un strādāt komandā, jo darbs bija ļoti intensīvs. Vienā no pirmajām darba dienām man tika dots uzdevums – trīs stundu laikā sagatavot 100 cilvēkiem sešu veidu salātus un piecu veidu sendvidžus… Lai izturētu tik lielu slodzi, bija jāiemācās plānot ne tikai vienu, bet vismaz piecus soļus uz priekšu. Iemācījos! Tāpat kā pārvarēt nogurumu un stresu. Tagad, ja jūtu, ka vairs produktīvi pastrādāt nespēju, izeju uz trim minūtēm laukā, paelpoju svaigu gaisu, mazliet atpūšos un pēc tam ar jauniem spēkiem atkal strādāju tālāk. Arī tad, ja klienti gaida, pa trim minūtēm parasti nekas ārkārtējs nenotiek.”

Savā dziļākajā būtībā Kaspars ir Latvijas patriots. Neraugoties uz daudzpusīgajām peļņas iespējām, pārcelties uz dzīvi ārzemēs viņš nevēlas. “Šeit ir ģimene, draugi, mājas un skaistā Latvijas daba. Mana vieta ir dzimtenē!”

                                                     Sāku ar mazumiņu

Atgriezies Latvijā, Kaspars trīs mēnešus pastrādājis restorānā “Māja”. Tur piepildījies kāds viņa sens sapnis – būt vienā komandā kopā ar populāro šefpavāru Mārtiņu Rītiņu. “Viņš toreiz šā restorāna virtuvē gatavoja maltīti deviņu valstu premjermistriem. Tā ir milzīga vērtība – gūt pieredzi darbā ar dažādiem šefpavāriem, jo katram ir savs rokraksts, darba stils. Liela autoritāte pavārmākslas jomā man ir šefpavārs Kaspars Jansons. Uzskatu viņu par vienu no labākajiem šefpavāriem Rīgā. Viņš prot jaunajiem kolēģiem iemācīt skaisti pasniegt ēdienu, ir atvērts, sirsnīgs un radošs. Šis cilvēks virtuvē patiešām rada brīnumus. Esmu pieteicies pie viņa uzklāt kādu banketa galdu par brīvu, jo ļoti vēlos pastrādāt kopā ar šo šefpavāru un iemācīties kaut ko jaunu. Taču par tām zināšanām un prasmēm, kuras man ir šobrīd, lielā mērā jāpateicas restorāna “Old City” šefpavāram Andim Aldersonam, pie kura strādāju pirms aizbraukšanas uz Angliju. Viņš patiešām nesavtīgi dalījās savās zināšanās un ļoti daudz iemācīja. 

Mans karjeras ceļš sākās ar mazumiņu. Esmu darījis visus darbus. Vispirms biju trauku mazgātājs, tad pavāra palīgs, tad pavārs, bet tagad – virspavārs. Mūsdienās daudzi šefpavāri virtuvē vairs nestrādā, jo galvenokārt nodarbojas ar uzņēmuma vadīšanu, domā par tā attīstību. Tāpēc tas, ko agrāk virtuvē darīja šefpavārs, tagad ir virspavāra pārziņā. 

Pakāpeniska izaugsme svarīga, lai cilvēks, kas ieņem augstāko amatu, pārzina visas jomas, kas ir viņa pārraudzībā. Man ir bijusi iespēja arī pārliecināties, kā jūties vadošā amatā, kas it kā dod tiesības ieviest savu kārtību, bet īsti pietrūkst argumentu, lai kolēģiem pamatotu, kāpēc jādara tā, kā vēlos es, nevis kā viņi pieraduši līdz šim. No šā darba atteicos, jo sapratu, ka tam vēl nav pienācis īstais laiks. Labāk vēl kādu brīdi būšu izpildītājs. 

Kādam jābūt labam pavāram, ēdināšanas pakalpojumu speciālistam? Tāds, kurš mīl savu darbu, ir apsviedīgs, ar labu racionālo domāšanu. Ja pavāram pašam viņa pagatavotais ēdiens negaršo, tas negaršos arī klientam. Tāpat ēdināšanas pakalpojumu jomā strādājošajiem jāprot menedžēt stresu. Dažreiz, jūtot, ka darba vietā sāc izdegt, labāk aiziet. Man šādās reizēs vienmēr drīz vien pēc tam atvērušās kādas citas durvis un pavērusies iespēja gūt jaunu, pavisam cita veida pieredzi. Tā piepildīju arī kādu senu sapni – pastrādāt Rāmavas muižā un klāt viesību galdus ģimenes godos.

Ēdināšanas pakalpojumu uzņēmuma panākumi visvairāk atkarīgi no komandas. Katra šefpavāra “sapņu komanda” ir tāda, kurā ir cilvēki, kas prot garšīgi pagatavot ēdienu un apveltīti ar talantu to skaisti noformēt un pasniegt. Taču tikpat nozīmīgi, lai šajā komandā būtu kāds, kurš prot labi organizēt darbu un vecākie kolēģi prastu un vēlētos savu pieredzi un zināšanas nodot “mantojumā” jaunajiem.

Taču pats galvenais, ko Kaspars Krūze vēlas pateikt jauniešiem, kuri vēl mācās vai arī ir profesijas izvēles priekšā – ja tici sev un tev ir mērķis, tad nav nekā nepaveicama! “Būdams ticīgs cilvēks, savu sapni uzticēju Dievam un esmu pārliecināts – tur, kur netiku galā paša spēkiem, Viņš man palīdzēja!

Esmu laimīgs, “ dienu pirms izlaiduma teica Kaspars. “Jūtos kā cilvēks, kurš pēc daudziem gadiem ticis vaļā no visiem parādiem un var sākt jaunu, skaistu dzīvi.” Šobrīd viņš ir virspavārs restorānā “Aqua Luna”. Iespējams, pēc pāris gadiem Kaspars Krūze atvērs pats savu restorānu vai kafejnīcu. Taču pašlaik viņam vislielākais prieks par to, ka tagad droši varēs braukt uz tehnikuma salidojumiem, tikties ar skolasbiedriem nevis kā mūžīgais students, bet cilvēks, kurš, neraugoties uz jaunības kļūdām, spējis iesākto novest līdz galam.


Foto: Baiba Vahere un no Kaspara Krūzes personiskā arhīva


Interešu izglītība