Smiltenes tehnikumā skanēja ceļa vārdi absolventiem

Dienu pirms Jāņu vakara Smiltenes tehnikumā atkal skanēja ceļa vārdi absolventiem. Viņus vieno īpašas atmiņas, kas vēl daudzreiz tiks pārcilātas, satiekoties salidojumos. Kopā ar baloniem debesīs virs Kalnamuižas pacēlās daudz sapņu. Skolotāji vēlēja, lai jauniešiem pietiek spēka un apņemšanās tos piepildīt. Izlaidumā paldies par tehnikumam atdoto darba mūžu teicām ilggadējai skolas latviešu valodas un literatūras skolotājai Dacei Āboliņai.

 “Ir labi padarīta darba sajūta,” pāris dienas pirms izlaiduma sacīja veterinārmedicīnas kursa audzinātāja Ilvija Biržmane. “Jaunieši šajos četros gados krietni paaugušies. Milzīgs prieks, ka arī eksāmenos bija tik labas atzīmes! Kopā ar šo kursu aizvadītie brīži, kurus atcerēšos visvairāk? – Droši vien tā ir Ziemassvētku ballīte manā dzīvoklī. Tehnikumā kaut kas notika ar signalizāciju, bijām spiesti iet laukā un tā uzaicināju visus pie sevis. Beigās tas viss izvērtās ļoti sirsnīgā pasākumā.”

Jauno viesnīcu pakalpojumu speciālistu kursa audzinātāja Irita Tepere, atceroties ar šiem jauniešiem kopā pavadīto laiku, atzīst, ka jaukākā iecere, kuru visiem kopā izdevies realizēt – sporta pēcpusdiena Gaujienas internātskolas patversmes bērniem un pēc tam – kopīgs pasākums Smiltenes tehnikumā. “Ar to ne vien sagādājām patiesu prieku Gaujienas internātpamatskolas bērniem. Daudziem mūsu jauniešiem tikpat vērtīga bija atskārsme, ka ne visiem viss šajā dzīvē nolikts priekšā kā uz paplātes un, kā ir tad, kad jau no mazotnes par visu šajā pasaulē jācīnās pašam. To, ka mūsu jaunieši spēj daudz vairāk, nekā to bieži vien izdara, apliecināja kursa 2015. gada rudenī izcīnītā 1. vieta skolas organizētajā konkursā “Mācīties ir stilīgi!” Bet kopumā šajos četros gados gāja kā īstā ģimenē. Bija daudz mīļu un sirsnīgu brīžu un bija arī kašķi un asaras.”

“Kā audzinātāja visvairāk priecājos par savu audzēkņu vienotību. Viņi patiešām visus šos četrus gadus bija kopā! Man par lielām šausmām - arī blēņās,“ smaida celtniecības un ceļu būves mašīnu mehāniķu kursa audzinātāja  Inguna Avota. “Spilgts piemērs – kāds 31. augusts, kuru visi mani puiši, ieradušies Smiltenē, nolēma nosvinēt pie Niedrāja ezera. Līdz svinību vietai, braucot vairākkārt turp un atpakaļ, nogādāja arī visus tos, kuriem nebija savu spēkratu. No rīta sešos nopīkstēja telefons un “WhatsApp” saņēmu kopbildi. Sapratu -  viņi joprojām ir tur… Biju 100 % pārliecināta, ka svinīgajā 1. septembra pasākumā stāvēšu viena pati. Bet viņi visi atnāca. Skaisti, uzvalciņos, svinīgi saposušies, ar ziediem… Nespēju noticēt savām acīm.” Tāpat skolotājai vienmēr paliks atmiņā, kā puiši pēc kāda eksāmena nokārtošanas tik ļoti gribējuši dalīties savā priekā, ka atbraukuši pie viņas uz mājām. “Pļaviņā milzīgā katlā vārījām zupu un bijām tik laimīgi! Jā, viņi ir dulli, bet laikam jau man tādi piestāv!”

“Mazliet skumji. Viens dzīves posms noslēdzies,” saka jauno ēdināšanas pakalpojumu kursa audzinātāja Solvita Bāliņa. “Šo kursu no skolotājas Diānas Dankbāres pārņēmu viņu pirmā mācību gada beigās, adaptācijas periodā kopā nebijām. Taču šajā laikā esam paspējuši gan aizbraukt skaistā ekskursijā uz Siguldu, gan ziemā visi kopā paslēpot. Jaunieši ir ļoti saliedēti un draudzīgi, pats galvenais – uz viņiem var paļauties.”

“Labi puiši. Ar “lielām galvām”, bet, ja grib, tad var sasparoties,” par paša audzinātajiem automehāniķiem saka kursa audzinātājs Gunārs Auders. “To apliecināja gan profesionālās kvalifikācijas eksāmenu rezultāti, gan labās atsauksmes no prakses vietām. Protams, priecātos, ja vienu otru atskārsme, ka ir jāmācās, apciemotu ātrāk… Nevis tikai pēdējā kursā. Bet kopumā nevar žēloties. Jāņem, taču, vērā arī tas, ka tie ir viņu skaistie jaunības gadi!”

                                                  Diena kā ražas svētki…

“Šī diena mums ir kā lauksaimniekiem ražas svētki,” izlaidumā teica direktors Andris Miezītis. “Amats jums visiem tagad ir. Ja būs darbs, tad būs arī labklājība. Varēsiet palikt un neaizbraukt no Latvijas. Neaizmirstiet šos skaistos gadus Smiltenes tehnikumā! Vienmēr gaidīsim jūs visus skolā salidojuma dienā, jūnija pirmajā sestdienā! Paldies vecākiem un skolotājiem, kuri jauniešus atbalstīja, dalījās zināšanās un, kad vajadzēja, mazliet arī pabikstīja… Tas ir mūsu kopīgs darbs – palīdzēt, lai viņi iegūtu izglītību un šajā dzīvē justos droši un stabili. Audzēkņi, lai jums veicas karjerā un ir kuplas, stipras ģimenes!

 Esiet savas dzimtās Latvijas patrioti! Kalnamuiža ir īpaša vieta ar vēstures svētību. Lai tā jūs pavada, tāpat kā lieti noder tehnikumā iegūtās zināšanas.” Direktors jauniešus izlaidumā sveica ar skolas absolventes Līgas Kleinbergas dzejas rindām: 

“Nepaej garām svarīgām lietām, 

Neaizej no īpašām vietām, 

Nenodod mīļos,

Tie dārgi kā zelts, 

Esiet pārāki, kaut bieži tiksiet pelti!”  

Ar skaļiem aplausiem, košiem vasaras ziediem, kolēģu un audzēkņu apskāvieniem izlaiduma dienā teicām paldies ilggadējai tehnikuma latviešu valodas un literatūras skolotājai  Dacei Āboliņai, kurai būt par skolotāju ir mūža aicinājums. Skolotāja darba gaitas sāka Smiltenes 29. arodvidusskolā un turpināja strādāt arī tad, kad to apvienoja ar Smiltenes tehnikumu. Viņa prata jauniešus ne vien ieinteresēt par literatūru, iemācīt gramatikas likumus, bet arī atraisīt viņos patiesu mīlestību uz savu Latviju. “Vecāki, atbalstiet savus bērnus arī viņu turpmākajā ceļā! Lai tā būtu jaunā paaudze, kura kā ar slotu noslauka visu slikto, kas nācis pār mūsu zemi padomju laikā. Lai piepildās to cilvēku sapņi, kuri pirms simts gadiem dibināja šo valsti,” svinīgajā pasākumā vēlēja skolotāja Āboliņa. “Jaunieši, lai jūsu vērtību skalas augšgalā vienmēr atrastos patiešām vērtīgākais! Esiet gatavi uzņemties atbildību par savu dzīvi un darbiem, esiet laimīgi!” 

 “Izlaiduma laiks ir tas brīdis, kad runājam par spārniem. Šajos četros gados esat izaudzējuši krietni lielus un spēcīgus spārnus,” jauniešiem sacīja skolotāja Solvita Bāliņa. “Bet, lai dotos tālāk, ar spārniem vien ir par maz! Vajadzīgs arī virziens, sapnis, ko censties piepildīt. Cilvēku, kuram nav sapņu, var pielīdzināt putnam bez spārniem – ķēzīties viņam sanāk, bet tā pa īstam lidot ne.  Nebaidieties sapņot lielus sapņus! Tie nevar piepildīties bez darba! Vienmēr paturiet prātā, ka īstās lietas un laime dzīvē nenāk viegli! Galvenais – esiet laimīgi!”

“Katru dienu izdarām kādu izvēli. Citā mazāku, citā – lielāku, kas ietekmē visu turpmāko dzīvi. Gan attiecībā uz darbu, gan - cilvēkiem,” savējiem teica skolotājs Gunārs Auders. “Dzīves ceļi ir neizdibināmi. Tāpēc svarīgi vienmēr doties uz priekšu. Darbs aizpildīs lielu jūsu dzīves daļu. Strādājot, svarīgi ticēt, ka darāt ko lielu! Paldies jums par kopā pavadīto laiku! “Jūs vienmēr būsiet gaidīti šajā kalnā un, protams, arī pie manis!”

                                                           Dzīve – tas ir ceļš…

“Ceļš ir kā zalktis, ātri tas lokās. Man tikai jānoturas tā mugurā. Tur tālumā, ceļa galvā spīd divas zelta austiņas. Es visu laiku turos uz ceļa tā, lai neattālinātos divas zelta austiņas,” nākamos celtniecības un ceļu būves mašīnu mehāniķus Imanta Ziedoņa vārdiem sveica kursa audzinātāja Evita Segleniece. “Jums ir tāda simboliska profesija, nepārprotami saistīta ar  ceļu. Ceļš – tā ir visa dzīve. Tas vienmēr kaut kur ved. Mēs katru dienu izdarām izvēli, pa kuru ceļu iesim. Tāpēc ļoti svarīgi, lai būtu mērķis. Lai zini, ko gribi, un sev tici. Un arī tad, ja neviens cits tev vairs netic, bet tu tici savam mērķim un sev, tu atradīsi veidu, kā to sasniegt! Vēlu, lai jums šajā ceļā biežāk blakus būtu brālis darbs, nekā māsa veiksme. Veiksme ir ļoti sievišķīga būtne, viņa jums var uzgriezt muguru visatbildīgākajā brīdī, bet darbs paliks. Un pat, ja zudīs, tad tas, ko esat izdarījuši, paliks cilvēku atmiņā. Arī tad, ja visu zaudēsiet, bet ja būs ticība sev, darbs un mērķis, jūs visu sāksiet no gala un atkal jums viss būs! Galvenais šajā ceļā - saglabāt cilvēcību. Nepārkāpiet kādam pāri, bet pasniedziet roku un palīdziet piecelties! Cilvēki visos svētkos vēl viens otram laimi, bet neviens īsti nezina, kas tas ir. Jo tā ir sajūta. Novēlu jums dzīvot tā, lai kādā brīdī varētu pateikt, kas ir laime, lai jūs to būtu piedzīvojuši. Lai jums laimīga dzīve!”

Izlaidumā sveicām arī Jauniešu garantijas programmas ietvaros pavāra profesiju ieguvušos audzēkņus. “Tas ir liels izaicinājums – sākt mācīties pēc ilgāka laika. Paldies, ka bijāt drosmīgi un tikāt pie labas profesijas! “ teica direktors. “Paldies arī kursa audzinātājam, ilggadējam Smiltenes tehnikuma skolotājam Francim Lucānam, kurš izaudzinājis daudzus tehnikuma jauniešus!”


                                       Grāmata, kurai krāsas jāizvēlas pašiem!


Skolas projektu vadītāja un nākamo celtniecības un ceļu būves mašīnu mehāniķu kursa audzinātāja Inguna Avota, atceroties puišu brīnišķīgo Žetonu vakara priekšnesumu, kurā viņi dziedāja G. Rača dziesmu par to, ka “dzīve aiziet stīva, pelēcīga, ja nav krāsas tavās kabatās,” dāvināja jauniešiem otas un atbilstoši svētkiem - mazu Jāņu siera ritulīti. “Dzīve ir brīnišķīga! Tā ir katra paša izvēle, kādas krāsas un līnijas būs viņa dzīves grāmatas  lappusēs! Šajā pasaulē nekas nenotiek nejauši! Arī tas, ka viens otru satikām! Man, tāpat kā jums, reizēm patīk dzīvot mazliet virs zemes, bet reizēm jānolaižas arī uz zemes… Es jums novēlu darbu, kas sagādā patiesu prieku! Vēlu jums lielu veiksmi! Bet veiksme nenāk bez darba... Lai jums ir brīnišķīgi draugi! Lai jūs varētu viens otru atbalstīt un priecāties par dzīvi! Saglabājam mūsu WhatsApp grupu! Lai jums brīnišķīgs ceļš un ik pa laikam tiekamies!”

Skolotāja Ilvija Biržmane saviem veterinārmedicīnas kursa audzēkņiem svētkos dāvināja krūzītes, kuru simboliskais, izvēlētajai specialitātei atbilstošais rotājums tapa naktī, kurā viņas jaunieši gatavojās profesionālās kvalifikācijas eksāmenam. “Es jūs apbrīnoju un lepojos ar jums, jo veterinārmedicīnu nevar izvēlēties kurš katrs. Par to, ka šodien esat šeit un tik daudz iemācījušies, vislielākais paldies arī veterināro priekšmetu skolotājiem un vecākiem, kuri ļāvāt saviem bērniem izvēlēties to, ko liek sirsniņa. Jānis Poruks teicis: “Visdārgākās pasaulē ir krietnas un dzīvības svētumu jūtošas cilvēku sirdis.” Es zinu, ka jums tādas ir! Novēlu būt jums lieliem un cilvēcīgiem jebkurā situācijā! Lai jums izdodas atrast savu vietu dzīvē! Nebaidieties sapņot un piepildīt savus sapņus! Šodien jūs tiekat pārcelti lielajā dzīves skolā!”

  

                                                        Kā ģimenē

“Mums gāja kā ģimenē, kurā ir mamma, bet nav tēta,” savējam, no skolotājas Vinetas Roskošas “mantotajam” viesnīcu pakalpojumu speciālistu kursam izlaidumā teica audzinātāja Irita Tepere. “Esmu šerpa. Daudziem bija grūti. Brīžiem gāja trakāk kā meksikāņu seriālā! Bet paldies visiem, kas nenolaida rokas, kaut reizēm bijām līdz asarām.” Skolotājai svētku reizē vislielākais gandarījums par audzēkņiem, kuri skolu pabeiguši, neraugoties uz daudzajām grūtībām. Īpaši par Madaru, kura uz Smiltenes tehnikumu atnāca no Jaungulbenes profesionālās vidusskolas, turklāt – lauku tūrisma specialitātes… Lai saņemtu viesnīcu pakalpojumu speciālista diplomu, viņai vajadzēja papildus apgūt 15 jaunus priekšmetus. Madara ar to tika galā! Skolotāja priecājas arī par Alīnu, kura skolu beidza jau ar meitiņu uz rokām.  Un, protams, Iritas Teperes dzīvē vienmēr īpašs cilvēks būs  Linda, kuru viņa gatavojusi visiem profesionālās meistarības konkursiem.  Skolotāja no sirds lepojas ar jaunietes panākumiem un vēl, lai Lindai tikpat labi veicas arī turpmākajā ceļā. “Bet tagad – visi nomazgājam spārnus, kas ir mazliet ar dubļiem, novīlējam spītības radziņus un dodamies dzīvē! Mīlēt! Varbūt tā, kā vēl nekad…” 

Izlaidumu vadīja skolas ārpusklases darba organizatore Anita Bērziņa. Absolventus, vecākus un skolotājus ar muzikālajiem priekšnesumiem priecēja tehnikuma audzēkņi Santra Vēberga, Niks Kristiāns Sekalis un Reinis Alberts Miders, kuri aicināja klātesošos domāt par vasaru, ticēt brīnumam un priecājoties nepiekust. Skanēja īpaši šim nolūkam sacerētas, četrus gadus krātas līgodziesmas, kurās neapdziedāts nepalika neviens. Pasākuma noslēgumā apdziedātāji aicināja uz skatuves direktoru, kuram, kā novērots, esot pilnas kabatas ar sieru… Skaistie siera rituļi tika kursu audzinātājiem: Iritai Teperei, Ilvijai Biržmanei, Ingunai Avotai, Solvitai Bāliņai, Evitai Segleniecei, Francim Lucānam un Gunāram Auderam.


                                                     Bijis tik daudz!

“Nespēju noticēt tam, ka skola jau pabeigta,” saka jaunā veterinārārsta asistente, titulu “Skolas kultūras cilvēks” un “Kursa dvēselīte” īpašniece  Ieva Līne, kura visus četrus mācību gadus sniegusi ļoti lielu ieguldījumu tehnikuma kultūras dzīvē. “Kad sāku mācīties, skolotāja teica: “Pēdējā mācību gadā jums būs tāda sajūta, it kā pagājis vien tikai mēnesis. Toreiz neticēju, bet tā tiešām ir! Šis laiks tiešām paskrēja vēja spārniem! Grūti pat izcelt kādus īpašus brīžus! Katrs pasākums, kura tapšanā piedalījos, bijis savā veidā īpašs. Atceros, kā visi, kuri bijām nolēmuši mācīties veterinārmedicīnu, sanācām kopā pirmoreiz. Mazliet nobijušies – tiksim vai netiksim? Un, kad tikām, bijām tik laimīgi! Pēc tam nākamais uztraukums – ar ko vajadzēs dzīvot kopā vienā istabiņā? Kāds būs kolektīvs? Ja godīgi, bijām diezgan lieli individuālisti. Skolotāja visu šo laiku par mums ļoti rūpējās. Viņai nebija viegli. Taču skaists punkts uz “i” bija pasēdēšana tehnikuma pirtiņā, ko mums Žetonu vakarā uzdāvināja trešais veterinārmedicīnas kurss.”

2015. gada decembrī Smiltenes tehnikumam uz īsu brīdi bija vēl viena “struktūrvienība” – “Sniegbaltītes skola”, ko vadīja Ieva Līne. “Sniegbaltīte laikam arī ir mīļākā, manai būtībai vistuvākā loma, kurai gatavojos līdz vēlai naktij. Pati šuvu kleitu. Citi teica: “Būtu labāk mācījusies!” Gatavošanās izrādei notika vienlaikus ar vairāku darbu nodošanu. Mācībās neesmu izcilniece, man nekad arī nav bijis svarīgi tādai būt! Taču, ja kaut ko daru, tad no visas sirds un ar prieku! Cenšos paspēt visu!

Milzīgs izaicinājums un vienlaikus arī piedzīvojums bija prakse Maltā, kurā tiku, pateicoties “Erasmus+” projektam. Sākumā negribēju braukt, jo bija žēl mammas, kura jāatstāj pusgadu viena ar visiem mājas darbiem. Mums Gulbenes pusē ir neliela ģimenes saimniecība. Teicu, ka nebraukšu, bet mamma beigās pierunāja, ka nevajag laist garām tādu iespēju!  Ja viņa tik ļoti nebūtu uzstājusi, laikam nekur neaizbrauktu. Jaunajai veterinārārsta asistentei īpaši atmiņā paliks viņas pirmie Maltas pacienti – suns, kas apēdis tējkaroti un rējējs, kuram ārsti vēderā atrada kulinārijas slotiņu. Smagākā paciente – sunīte Šanele tagad ir Latvijas iedzīvotāja un viņas uzticamākā draudzene. Viņa jau paspējusi piedalīties skolas prezentācijā Vidzemes uzņēmēju dienās. “Šanelei ļoti patīk lauki, saulīte un brīvība, kādu viņa piedzīvo pirmoreiz mūžā. Viņa ir sadraudzējusies ar kaķiem. Maltā gandrīz visi celiņi ir asfaltēti, bet Šanele ir tik laimīga, ka var skraidīt pa zālīti! Pirmajā brīdī gan viņai no tās bija bail. Laikam jau pozitīvās emocijas palīdzējušas nostiprināt veselību. Sunīte šeit jūtas ļoti labi! Maltā viņa nelabprāt gāja laukā staigāt, bet šeit spriņģo ar visu stienīti kājā.” Ieva pēc tehnikuma beigšanas plānot turpināt mācības Latvijas Lauksaimniecības universitātes Veterinārmedicīnas fakultātē. Ja būs iespēja, viņa Šaneli ņems līdzi.


Foto: Guntis Viļums


Skolās